Es jau uzreiz atvainojos par savu tarakānu projecēšanu uz random bērniem, bet šī ainiņa man likās amusing.
Pie galdiņa man pretī pienāk meitenīte. Bārs vai whatever to sauc ir otrā telpā. Pēc brīža pienāk puisītis (I assume mazākais brālītis) un jautā, kādu sulu viņa dzers? Uz ko sejoja loģisks jautājums - a kādas ir?
Un tad pa apli reizes desmit sekoja šī vārdu apmaiņa:
- Bet tu pasaki! - Bet es taču nezinu, kādas ir.
Tad puisītis aizgāja uz otru telpu, un es dzīrdēju vārdus "ābolu". Es jau iekšēji nomiru, un gatavojos dramatiskai ainiņai, ka ābolu sula nebūs īstā. Par laimi meitenītei bija diezgan pofig. Viņu vairāk sāpināja tas, ka tētis tomēr izvēlējās apsēsties blakus mazajam brālim, nevis viņai, jo šo vēlmi aktīvi izteica abi.
Should I elaborate, kas man šīnī komunikācijā likās dīvaini?
Kas ir ar to alkoholu? Kāpēc? Tiešām nemaz nedrīkst? Ir taču normāli, ka ir emocionālie ups and downs, bet kas šī ir par huiņu? Pat ja fiziski viss ir kinda kārtībā, tad emocionāli tas ir pizģec un elle kaut kāda.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}