Kaut kā visa šīs bezpalīdzība un sliktie laikapstākļi uzdzen Lobstera efektu (tas, kurš Lantimosa, nevis Pītersona). Tādas kā skumjas pēc siltas tējas, ko ir uztaisījis kāds mistisks "otrs". Tīri racionāli, protams, es saprotu, ka tās ir skumjas, kas ventilējas ārā. Ir vēl grūtības šim ļauties, bet it means world to me, ka tev atved kruķus, un piedāvā atvest kaut ko no veikala. Domāju, ka ne mazāk laba sajūta būs arī tad, kad man būs "jāved kruķi" kādam citam.

Arī tīri cilvēciskā kontakta kvalitāte ir uzlabojusies ievērojami. Pirmā, protams, ir kvantitāte, bet šādu efektu es biju ievērojis arī iepriekš. Šoreiz tam klāt es novērtēju arī cilvēku spēju uzticēties, kas drošvien izriet no mēģinājuma pašam būt atklātam.

Bet par to vientulības sajūtu, tīri racionāli es saprotu, ka izņemot sajūtu nekas ārkārtīgi nav mainījies. Es šogad jau izgāju divām slimošanām savā nodabā, un kaut kā tiku galā ar savu tējas sataisīšanu. Vai es jutos mazāk viens? Toreiz šķita, ka es neesmu, bet tīri pēc faktiem es šobrīd esmu mazāk viens, lai cik skarbi tas neizklausītos. Bet tās skumjas, kas šobrīd piepilda telpu kā gāze, tās pagaidām var griezt ar nazi. Jāatver vaļā visi logi, un jāļauj tām lēnām aizplūst.