Atcerējos epizodi Nemierā, kur man pajauns džeks, metālists, pajautāja, vai es esmu gejs. Atbildēju, ka neesmu, bet galvā kādu brīdi uzkāros uz jautājuma, kāda bija viņa domu ķēdīte. Pirms tam viņš uzsvērti stāstīja, kā Valterā un Grapā esot dejojis ar meitenēm. Pietiekami uzsvērti, lai es pie sevis nodomātu - jā, labi, mēs sapratēm, tu dejoji ar meitenēm, un turpināju māt ar galvu, un neko neteicu. Bet ko es sacināju par viņa jautājumu, ka es nejutos aizvainots par šo jautājumu. Nezinu gan, kā es būtu juties, ja es tomēr būtu.

Anyway, kāpēc es šo atcerējos. Viņš pirms kādām trijām nedēļām bija izšķiries. Es tur mazliet patēloju pieaugušo, ka it's alright, I'm going through same shit, bet ātri sapratu, ka nekāda saruna par šo tēmu mums nevarēs izveidoties. Tāpēc instead gājām dejot ar meitenēm.

Bet ja godīgi, man laikam gribētos par to ar kādu parunāties, un visdrīzāk ar kādu, kurš šim visam ir gādijs cauri nesen, vai pat turpina ar to vēl dīlot. Protams, lai viņam būt mazliet vairāk gadu, un viņš nebūtu metālists, lai man piedod metālisti.

Mani treneris mēģināja izaicināt līdz Jāņiem nelietot alkoholu. Lai gan nosacīti es to daru, es tomēr teicu, ka neesmu gatavs sociālai pašnāvībai, un tā līdz nullītei nogriest alu es tomēr negribētu. Savukār šodien šrinks mani izaicināja līdz rudenim nelietot attiecības. Viena vienīga atturība viņiem galvā. Gandrīz vai kā vecā anekdotē, kur gruzīnam jautā, vai viņš būtu gatavs atdot dzīvību par partiju. Protams, ka atdotu, jo ja partijas vārdā jāatsakās no visa labāk, kāda vairs tā par dzīvi?