Pamodos šorīt ar domām par to, kā dzīvot tālāk. Bet ne tādā griezumā kā labāk ēst, gulēt, mosties un strādāt, bet tādā "es un pasaule" griezumā, kur pasaule pa lielam ir citi cilvēki. Mans šrinks gan man teiktu, kas es lietas pārāk sarežģīju, bet es nemāku citādāk. Lai kaut kā rīkotos, man nevajag piekrist, man vajag saprast. Tā būtu tā vēlme kontrolēt. Cita starpā, es arī neticu, ka emocionāli tiek izdarīti tikai pareizie lēmumi. Emocionāli ("kā", ne "kādi") cilvēki sāk karus, un iznīcina apkārējo pasauli, un viņiem bieži to netraucē darīt pat racionālā apjēga par savas rīcības sekām.

Vispirm jau mēs visi esam egoistiski bumbulīši. Kosmiskā mērogā, protams, tas ir izdzīvošanas stratēģijas stūrakmens. Mūsu tirgus ekonomikas teoriju tēvs arī teiktu, ka egoisms arī ļoti labi tiek galā ar lielākiem procesiem, bet domāju, ka arī viņš apzinājās, ka šai teorijai ir savas robežas, un dzīve as we know it to ir pierādījusi. Lai vai kā, personīgās robežas ir tā lieta, kas mums ļauj izdzīvot pasaules haosā, un šis ir viens no jautājumiem, kas mani šobrīd nomāc.

Bet, surprise, surprise, mēs esam arī sociāli dzīvnieciņi, un absolūtā racionalitāte apgalvo, ka mēs esam ļoti veiksmīgi dzīvnieciņi starp citiem dzīvnieciņiem, un tieši pateicoties šiem sociālajiem skiliem. Tik ļoti veiksmīgi, ka emocionālai pusei reizēm ir jānorij viena, otra rūgta patiesība par to, ka arī šķietami briesmīgas lietas tīri racionāli mūs ir padarījušas par ļoti efektīviem pasaules pārveidotājiem. Diemžēl arī tik veiksmīgiem, ka mēs jau sākam apdraudēt dzīvību kā tādu.

Bet atgriežoties pie induviduālās dzīves un lēmumiem - kā lai iegūst visus tos skilus, kas ir vajadzīgi laimīgai dzīvei? Konservatīvai dzīves filozofijai nav spēcīgāka argumenta par to, ka lietas ir veiksmīgi strādājušas jau stipri ilgi, un tīri kvantitatīvi ir ļoti grūti tur kaut ko likt pretī. Vienīgi muļķīgi būtu saglabāt blaindspotu par to, ka lietas ir mainījušās, un mainījušās ļoti strauji. Bet kur atrodas tā zināšanu krātuve par new world order? Internetā? Citējot kāda komiķa dziesmiņu, kas kritizē interneta tumšās puses: "Welcome to the internet, hold on to your socks." Vai izmantojot citu citātu, "here's a tip for straining pasta", bet nez vai priekš šīm praktiskām lietām mums vajadzēja radīt to internetu. Uzvārīt makaronus mūsu vecmāmiņas mācēja arī bez visa interneta. Bet kur ir visas zināšanas par to, kā nekļūt par kretīnu, bet tai pat laikā nebarot vājumu? Kur ir zināšanas par to, kā izaudzināt labākus nākotnes cilvēkus? Kopienas? Kā lai izvēlas stap antivakseriem un jehovas lieciniekiem? Tas ir kaitinoši, kaitinoši, kaitinoši. Es ļoti gribu iemācīties spēlēt ģitāru, bet vēl vairāk es gribu iemācīties dzīvot, un es neredzu iespēju, kā racionāli pieņemt šo lēmumu.

Bet labi, tā ir vairāk frustrācija par nesasniedzamo ideālu. Plāns šai vasarai ir braukt būvēt zvaigznes templi, un meklēt saikni starp kosmosu un sevi. Un cilvēkiem, for that matter. Tas nav zemē nomests laiks, bet tas sasodītais laiks tomēr iet uz priekšu, un gribās kaut ko vairāk. Gan jau nekā vairāk nemaz nav, ir tikai Zen.

Vēl tikko iedomājos šādu lietu. Man patīk, un es ļoti novērtēju iespēju dzirdēt, ka viss ir labi, ka mēs darām labāko, ko mēs šobrīd varam, ka dot sev atlaides ir ok. Strostīt sevi nav skils, kura izmantošana prasa baigo piepūli, vai tiktu reti izmantots. Bet kaut kad pienāks brīdis, kad gribēsies, lai kāds pasaka skarbu patiesību acīs. Ne skarbuma, bet patiesības pēc. Bet vēl ne, ne tagad.