* Vai fiziska nespēja vienmēr nāk kopā ar privātuma zaudēšanu? Piemēram, cilvēkiem apkārt ir jābūt pieejai tavam telefonam, ja nu kaut kas ar tevi notiek.

* Nav taču jēgas pūlēties, un galvā rakstīt ziņas garos un izsmeļošos teikumos, jo maz ticams, ka šīs "telepātiskās" ziņas tāpat sasniegs adresātu?

* Vai no tā, ka cilvēki vaid un kliedz, sāpes ir mazākas?

Laipni lūgti manā galvā vēdera vīrusa agnonijas laikā. Vispār tā ir diezgan tripīga sajūta: gan tas, ka tev visas iekšas krata, gan šī mistiskā pieslēgšanās kosmosam. Normālā stāvoklī tavas domas ir visu laiku aizņemtas ar kaut ko konkrētu: darbu, ziņām, rakstiem, filmām, mūziku. Guļot un ciešot, domas brīvi un nekontrolēti klīst, un labākais uz ko tu vari cerēt ir bezsamaņa.