Mazliet kaitina ieilgusī Covid statistika, tai pat laikā mazliet sanāk sev melot, ka dzīve ir iesaldēta dēļ tā. Vienkārši nav ne enerģijas, ne vēlēšanās, ne idejas, kā kaut ko mainīt. Ir vēl arī kaut kādas aizliegtās teritorijas, ka reizēm šķiet, ka būtu vieglāk pārvākties uz nepazīstamu vietu, un sākt visu no baltas lapas. Pārbaucot no vienas vietas uz otru, es izslēdzu visas gaismas, un pie sevis nodomāju - jābrauc mājās. Pagāja sekundes desmitdaļa, lai apjēgta šīs domas absurdumu. Nav jau nekādu māju, uz kurām braukt. Ir tikai kaut kādas iestrādātas rutīnas, lai nodzīvotu kārtējo dienu, kārtējo nedēļu, kārtējo gadu. Vienkārši gada laikā ir daži nogriežņi, kuros ir mazliet interesantāk kā citos, un šajā ir ļoti garlaicīgi. Nav jau tā, ka man galīgi nepatīk pavadīt laiku savā nodabā, bet arī tur izrādās ir aizliegtās teritorijas. Un tas beigās noved pie sajūtas - atpisieties visi, neko negribu.

P.S. Pēc šī iegāju FB eventos, ieraudzīju, ka šodien ir koncerts, un nodomāju - fak, ne šodien! Un nav nekādu objektīvu iemeslu šodien kaut kur netikt.

Pusdienlaika Jūtjūbe atgādināja, ka bērnībā bija fantāzija par došanos misijā uz Marsu. Mazliet idializēta fantāzija, bet ne arī galīgi naiva. Jau toreiz bija vēsmas par to, ka tas varētu notikt salīdzinoši tuvā nākotnē. Salīdzinot ar cilvēka mūžu, bet ne arī gluži tā, lai to uzstādītu par savu nākotnes mērķi. Kaut kā iedomājos, ja man kāds tagad teiku - kravā čemodānus. Yeah, sure! Bet tā kā tā joprojām ir neliela utopija, neskatoties uz zināmu progresu, jāpaliek pie visuma izpētes tepat vien uz zemes. Galu galā, viens no izaicinājumiem bija cilvēka īsais mūžs, un lai arī šīnī lauciņā ir zināma attīstība, tomēr pat Rīgas Laikā bija rakstīts, ka mums arī ilgmūžība vēl nespīd.

https://youtu.be/dCXCzbyvIR0