Es te mēģinu iegūt un sastrukturizēt datus pavisam citā sakarā, un klients domā, kā uzlabot savu datu kvalitāti, bet es lūk ko iedomājos. Ja man būtu svarīgi ievākt datus COVID statistikai, es vienkārši visiem ceļotājiem defaltā prasītu taisīt testu. Cilvēki ne tuvu ar tādu sajūsmu, piemēram, nemaksā nodokļus, cik gatavi nomētāt ar naudu Gulbi un citus tesētājus, kad ir iespēja izrauties no valsts.

Es saprotu, ka es arī sev šauju kājā ar tādām idejām, bet nu tā lielā bilde tomēr.

Lai gan šodien viss vairs neliekas tik gloomy, tomēr šī bija diezgan rought nedēļa. Kad vienā brīdī likās, ka es vairs neko nevaru un negribu, visums atnāca un pateica, ka viens darbs vismaz šonedēļ liks man mieru, un es varu mazliet atslābt. Atslābt nozīmē, ka es tikko beidzu strādāt, bet vismaz smadzenēs visu laiku neklauvē tas, cik ļoti es netieku ar visu galā.

Un tomēr es apbrīnoju to, kādu nozīmi cilvēki piešķir šim "ir jāizdara". Es nesaprotu, kā ir iespējams celties ar domām par to, kas šodien ir jāizdara, iet gulēt ar domām, kas būs jāizdara rīt, attiekties pret šo visu bez mazākās ironijas, un nesajukt prātā. Nespēju es iztēloties Sīzifu laimīgu.

Tai pat laikā darbs ir tas, kas novērš uzmanību no lielās bezjēdzības bildes. Works like magic. Tikko kā darbu steidzamība atkāpjas, visas iekšas sabirst mazā, nelaimīgā čupiņā. Ir, protams, arī citas rutīnas, kas piešķir dzīvei ilūziju par jēgu - sports, šrinks, filmas, mūzika. Paldies ziemai, šonedēļ visa rutīna sabruka, un parādījās trauksme. Ja vēl parādās kāds brīvāks brīdis, pēkšņi vairs nav skaidrs, ar ko šo brīvo laiku aizpildīt. Un šo visu es salīdzinu ar dzīvošanu miglā.

Bet ir tas otrs apziņas stāvoklis. Migla atkāpjas, un es redzu, kas visas šīs rutīnas lietas patiesībā ir. Tas ir kā redzēt viņām cauri. Bet šinī skaidrībā nav ne kripatiņas augstprātības. Tieši pretēji, visa augstprātība, nicinājums un dusmas ir aktuāli miglas stāvoklī. Šinī stāvoklī, apzinoties savu niecīgumu, pazūd bailes, smagums un nevēlēšanās būt. Life has no meaning, call the ambulance - šis nav par mani. Man nav arī ideju par to, kā piešķirt šim visam savu nozīmi, bet par to šinī stāvoklī nav arī nekādas panikas.

Es vairāk gribēt šo skaidro sajūtu, un mazāk miglas. Pirmo reizi šāda sajūta man bija pirms kādiem sešiem gadiem, kad es ievērojumi samazināju alkohola patēriņu. Ne tā, ka es pārtraucu lietot alkoholu, bet man iepatikās skaidrā sajūta, un negribējās atpakaļ konstantajā dūmakā. Tās bija tādas kā konstantas mikro paģiras. Mani sāka kaitināt nespēja tvert pasauli skaidrām acīm. Tagad gribās to nākamo skaidrību padarīt biežāku. Tur ir daudz vairāk viegluma.

https://youtu.be/dLxPIOxgkM0