Es tikko stundu pavadīju meklējot Tool koncerta biļetes, gatavs šķirties no 300 EUR, bet... es nemāku šāda veida koncertus. Sešdesmit tūkstoši Berlīnē? Tas ir kā? Uz Rīgas pašvaldības vēlēšanām tik daudz cilvēki vispār atnāk? Tad man bija zināmas bažas par to, vai es gribētu uz šādu koncertu iet viens. Kad es tiku tam pāri, Revoluts man neapstiprināja darījumu, un iespējams labi ka tā, jo reāli nebija laika iedziļināties, cik daudz feikas biļešu tirdzniecības vietas eksistē internetos. Visbeidzot atradu ticketmaster, vismaz kaut kāds vārds ko es pazīstu, lai saprastu, ka Ķelnes koncertā tomēr nav general admission. Un tad es laikam sapratu, ka COVID ērā neeksistē stāvošie koncerti. Un ja kāds ekspektē, ka es sēdus skatīšos Tool par 300 eiro... šo teikumu varētu pabeigt arī citādāk, bet pieklājīgi sakot - nē.

Man sagribējās naidīgus komentārus pie maniem personīgajiem cibas ierakstiem, tāpēc es nolēmu uzrakstīt par kultūras kariem. Nupat kā Telos piešķirtais KKF finansējums ir gana labs references punkts.

Tātad, naudas ir tik daudz cik ir, tāpēc ir ļoti nepatīkami, ka nauda aiziet kaut kur citur, nevis abstraktajiem "savējiem". I do get that. Centieni pierādīt, ka mūsu lieta ir taisnāka par to otru lietu, ir absolūti saprotami un atbalstāmi. Bet ir izskanējušas frāzes, ka patiesībā jau būtu labi, ja būtu kāda sakarīga opozīcija. Lūk viņa ir, lūk viņa tagad ir arī atbalstīta finansiāli. Jā, "sakarīga" ir stiepjams jēdziens, bet ja nu nekas labāks nav iespējams? Tāpat kā "left can't meme", varbūt konservatīvie nemaz nemāk palikt argumentētas diskusijas teritorijā, par humora izjūtu nerunāsim? Can't we just accept that? Vai mums viņi ir vajadzīgi tikai tad, ja mums viņi patīk?

Attīstot šo pašu domu tālāk, nu un kas no tā, ka viņi tur ir tādi, kādi viņi ir? Vai tāpēc viņiem ir vērts pievērst uzmanību un knābāt? Jā, viņi raksta tādu sūdu, ka acis iztek, un vārdu trūkst. Un kas no tā? Es zinu internetā vietas, kur raksta tādu sūdu, ka es reizēm taisu skrīnšotus, lai atcerētos dažus indivīdus, ja nu kādreiz nākas viņus sastapt dzīvē, vai kādreiz dzīvē būs iespēja šos skrīnšotus parādīt kādam policistam. Bet ja runājam par to pašu Telos kontingentu, var taču ar viņiem dzīvē parunāties, neesmu piedzīvojies, ka kāds būtu sakāvies. I'm ready for war, ja tāda situācija rodas, bet es nedomāju, ka tāda situācija ir reāla. Nu viņi tur ir, un dievs ar viņiem. Vai es kļūdos, un šis viss, kas man izskatās pēc drāmas, ir tas konstruktīvais dialogs?

Ļoti daudz kas no augstāk rakstītā, protams, ir retoriski. Es vēl atceros, kā daudzas pašsaprotamas lietas par tādām ir kļuvušas, un ko tas kādam pagātnē ir maksājis. Reizēm vienkārši šie cepieni šķie pašmērķīgi un tukši.