Es, protams, joprojām esmu dusmīgs par visu šo mājsēdes situāciju, bet kopumā es sajutos tik labi, ka iepauzēju psihoterapiju līdz piecpadsmitajam novembrim. Un tad es atveru cibu, un sāku bažīties, vai man nav jāgaida kāds ķieģelis nokrītam, kaķis pārskrienam pār ceļu vai kas tāds? Tas tāds vispārējs vaibs. Šaubu nav, ka pasaule ir traka vieta, bet ja ir jāpadomā par atbildi uz visiem psihoterapeitiem mīļāko jautājumu, kas ir sliktākais, kas varētu notikt, tad it kā šķita, ka nekas nāvīgs jau nedraud. Iespējams es esmu pārāk optimistisks, un laižu garām, kā tūlīt viss uz visiem laikiem būs slikti un vēl sliktāk.