Nu, fak! Es ceru, ka man tagad nevajadzēs olimpisko treniņa programmu, tikai lai spētu pagulēt.

Lai izvairītos no spoileriem, es neminēšu vārdus, bet vienam režisoram patīkot cilāt tēmu par to, cik nāve ir nezibēgama. Nu, gan jau nebūt ne vienam. Bet principā tēmai arī ir maz sakara ar kino, vienkārši kādas filmas recenzijā man patika viena frāze. Taču konkrētais režisors savās filmās to dara regulāri, bet es nebiju iedomājies, ka tas varētu izraisīt tādu skatītāju reakciju, ka pilnīgi ir jāiet ārā no kino zāles.

Bet par to neērto pozīciju, kur tevi kāds piespiež apzināties savu mirstību. Man nav bail lidot, nosisties ar mašīnu, es nebaidos no tā, ka man diognosticēs vēzi, un es sarakstu vēl ilgi varētu turpināt, bet es zinu, ka ļoti daudziem ir šādas bailes. Bet ja es dziļi, dziļi sevī ieskatos, arī man tā ir ļoti neērta doma, ka visus, ieskaitot mani, sagaida viens iznākums. Tīri racionālā un agnosticiskā izpratnē. Un tādā ziņā taisnība vien ir - tas ir ļoti nepatīkami, kad tevi visu tādu nesagatavotu iegrūž ar seju tajā peļķītē. Atšķiras vienīgi tas, cik emocionāla reakcija ir uz šo faktu.

Bet kāpēc tas būtu tik svarīgi apzināties savu mirstību. Un nevis vienkārši apzināties, bet patiesi pieņemt šo faktu. Un te vietā ir jau pieminētā frāze: "Now he faces life with courage." Ļoti neoriģināla doma, bet kaut kā es esmu iemanījies līdz šim misot pointu. Jo indīd, tā varētu būtu nenormāli kruta sajūta - nebaidīties dzīvot. Pat tad, ja tas viss ir spektrs, un "apgaismību" sasniegt nevienam nekad nav izdevies, ieskaitot Tibetas mūkus.