| Man patīk no rītiem iedzert kafiju ar kādu nelielu saldu našķi, paralēli izlasot e-pastus, un mēģinot atcerēties, kas ir lietas, ko obligāti vajadzētu šodien izdarīt. Pēc dažām stundām var sākt čekot, kurš šodien piedāvā interesantāko pusdienu piedāvājumu, lai vēlāk varētu netraucēti pavadīt kādas divdesmit, trīsdesmit minūtes fonā ar kaut ko viegli izklaidējošu, bet arī informatīvu. Parasti vismaz reizi dienā ir kaut kur jābūt, un parasti tieši tanī brīdi kādam no manis kaut ko vajag, kas ir ļoti kaitinoši, jo visdrīzāk es esmu kaut kur, vai daru kaut ko, kas man personīgi ir svarīgi. Tev ir kaut kas steidzams? Tas ir tikai darbs, tas nevar būt svarīgāk par to, ko es daru šobrīd. Tad vēlā pēcpusdienā viss steidzamais nevienam vairs nav tik steidzams, un varbūt kaut kur ap pieciem ir neliels aktivitātes pīķis, pirms cilvēki skrien savās privātajās darīšanās. Pēc brīža pasaule būs sastrēgusi, un tas ir laiks, kurā es varu izdarīt vēl kaut ko jēgpilnu, lai arī bez liela entuziasma, toties absolūtā mierā. Pēc tam var plānot iziet ārā no mājas, iet paskriet, vai pameklēt kādu filmu. Ejot gulēt, gribās aizmigt pēc iespējas ātrāk, lai ātrāk pienāktu rīts, varētu uztaisīt kafiju, un sākt jaunu dienu. Mošanās gan nenotiek ar tik lielu entuziasmu, kā šķiet vakarā, un tad ir ļoti daudz snooze, vai kaut kādi stulbi video telefonā, pirms es saņemos izkāpt no gultas.
Un šorīt, beidzot izkāpjot no gultas, mani pirmie vārdi pašam sev bija: "Negribu."
Negribās atzvanīt dzīvokļa saimniekam un vecmāmiņai, negribās rēķināt nodokļus, kas līdz rītdienai obligāti jāsamaksā, vai tīrīt māju. Gribās aizbraukt un nopirkt lampiņas, krāsainas spalvas un vakarā braukt uz laukiem, lai uzbūvētu kaut ko skaistu un iznīcināmu. Ja tā padomā, daudzi kopj mauriņus, lai būtu kur mierīgi pasēdēt ārā, iekārto mājas, lai varētu pasēdēt iekšā, un dara vēl veselu kaudzu stresainu lietu, lai varētu apgādāt sevi ar mirkli miera un komforta. |