Šorīt mazbodītē paņēmu kafiju, un nogāju ar kājām posmu pa Brīvības ielu tur tālumā aiz Tallinas krustojuma. Man nekad nav bijusi vajadzība pēc cilvēkiem apkārt kaut kādās ikdienas gaitās, bet šis pārgājiens man vēl vairāk radīja vēlmi izvairīties no tādām vietām. Mani mazliet satrauca viens velosipēdists, un divi elektroskūteristi, un radīja jautājumu, kā cilvēki tiek galā ar dzīvi pilsētā on everyday basis? Cita starpā atgādināja par to, ka ir kaut kāda dzīve pilsētā on everyday bases. Jau ar velo sanāk pabraukt visai šai dzīvei garām, tad ar moci tie vispār ir īsi pārskrējieni, kuros es iemanos izvairīties pat no rindām un sastrēgumiem, un dzīve pilsētā asociējas ar KKC, Aleponiju un Tallinas Kvartālu, un trim kafejnīcām, kurās var dabūt vegānisku ēdienu.

Savukārt jau aiz Avotenes novēroju skatu, kur trīs stipri iereibuši vīrieši darbadienā vienpadsmitos no rīta atvadījās ar hugs and kisses. Parasti tu no tādiem sagaidi lūgumu pēc cigaretes, sīknaudas vai ierosinājumu dabūt pa purnu. Un tad es iedomājos, ka varbūt viņi tik bezdievīgi dzer, lai atraisītu sevī šo hugs and kisses? Nav jau tā, ka visi tie, kas recreationally lieto kaut ko mazāk banālu par alkoholu, nemeklē tieši to. Varbūt tas alkoholims nav tik banāla anastēzija pret dzīvi, kā no malas izskatās? Tas vienkārši ir visvieglāk pieejams. Ej un pastāsti tiem džekiem, ka dzīvi var piepildīt ar jaukiem brīvdabas pasākumiem, tev tikai vajag auto, telti un žūksnīti skaidras naudas, vai savas problēmas iespējams risināt pie terapeita par piecdesmit eiro stundā.