Cilvēkiem, kuru dzīvēs ir kaut kāds centrālais gada pasākums, bieži jauns cikls sākas dažas dienas pēc pasākuma beigām. Piemēram, festivālu organizatoriem. Izkāru žāvēties guļammaisus, uzlēju nūdeles, atvēru Facebook, un sāku domāt par nākamā gada Burnu.

Ir arī interesanti piemērīt dažādās identitātes. Vispirms tie bija metāla festivāli ko gaidīt, tad viduslaiku, un tagad varētu piemērīt arī šo. Gadu iepriekš šis pasākums man nemeikoja nekādu sensu. Man bija priekšstats, ka cilvēki uz festivāliem brauc klausīties mūziku, sacensties, vai "paballēties", lai arī kā tieši tas izpaustos. Bija kaut kāds vienkāršs un saprotams mērķis. Burnā viss bija kaut kā citādāk, kaut kā nesaprotamāk. Bet no viduslaiku pasākumiem es atceros, ka man patika būvēt. Un vienos Jāņos sanāca palīdzēt celt dedzināmo skulptūru, un es zināju, ka man patiktu arī būvēt skulptūras. Un es nešaubījos, ka šogad es gribu būt tur no pirmās sagatavošanās dienas. Bet viss izvērtās daudz, daudz interesantāk. Es pat īsti neatceros iepriekšējo reizi, kad es būtu apskāvis cilvēkus, smējies līdz asarām, dejojis skaidrā, vai piedzīvojis kaut ko īpašu kopā.

Pēc katra mazā piedzīvojuma piemeklē skumjas par to, ka tas ir beidzies. Līdzīga sajūta tagad ir par visu notikušo kopumā. Bet tās nav sliktas, tās ir labās skumjas. Tās ir tās skumjas, kad ir ļoti žēl par beigām, bet daudz lielāks prieks ir par to, ka tas ir bijis. Nebūt ne visas skumjas ir šādas.