Runājot par neredzamām privilēģijām, es pirmo reizi biju klāt pretīgai koļīšanās epizodei, bet ja sievietēm tas ir tipisks vakars pilsētā, tad man rodas sajūta, ka ir nepieciešams ieviest vēl vienu sertifikātu, bez kura uzrādīšanas nav iespējams uzturēties publiskās vietās. Epizodes, kurās sievietes ir nosauktas par kucēm, maukām un tā tālāk, protams, ir redzētas, bet laikam nekad klātienē neesmu redzējis epizodi, kur viņas par tādām kļūst, jo ir noraidījušas kāda uzmanības apliecinājumus. Es šeit neskaitu vienkārši tizlus un uzstājīgus koļīšanās mēģinājumus, kur no džeka vienkārši nevar tikt vaļā. Ir dzirdēts vai lasīts par tādām epizodēm, bet ir bijis grūti izsekot loģikai, un līdz galam noticēt to iespējamībai. Un jā, ko man tik nebija iespēja tam džekam pateikt, potenciāli provocējot arī vardarbīgu iznākumu, bet tas vilciens jau ir aizbraucis. Cita starpā es arī apbrīnoju tik ātru un skaidru sievietes reakciju, kur bez nevienas rupjības džekam tiek palūgts iet prom. Ja vien par rupjību mēs neuzskatām to, ka cilvēkam tiek atklāts fakts, ka viņš šinī situācijā ir nepatīkams. Man tas no malas izskatās mazliet pēc superspējām, kaut kas līdzīgs tam, ja kāds uz klavierēm varētu nospēlēt jebkuru dziesmu, ko vien kāds no pūļa spēj nosaukt.

Bet ja par "nekad", es pilnīgi noteikti neesmu visu savu dzīvi pavadījis Kaņepes Kultūras Centrā, es zinu, cik pretīgi var būt džeki aizkadrā. Es gan domāju, ka tas nav rezervēts tikai džekiem. Bet pateikt kaut ko pretīgu acīs nepazīstamam civēkam, kurš absolūti to nav provocējis - tiešām? Vai es esmu bijis klāt tādā epizodē, bet neesmu tās piefiksējis? Any chance, ka es esmu bijis šis nepatīkamais cilvēks? Vai varbūt mēs agrāk bijām jauni un kautrīgi, un neuzskatījām sevi par neatvairāmiem prinčiem, bet tagad arvien biežāk es būšu blakus rūgtiem pusmūža cilvēkiem, kuri būs nodzēruši savu kautrīgumu? If so, tad arī man vajadzētu iemācīties uz klavierēm nospēlēt jebkuru dziesmu.