Gribās ieviest digitālu uzkopšanu. Piemēram, izdzēsties no soctīkliem. Varētu teikt, ka es nemāku internetus, bet patiesībā man ir trūlī, dīplī pofig par to, kas notiek, piemēram, tviterī. Var jau būt, ka patiesībā es nemāku interentus, un ar kaut kādām mirkļbirkām var ātri iziet cauri aktuālajām tēmām, lai būtu par ko parunāt ar draugiem, bet būsim godīgi, ir jāsāk ar spēju sarunāties ar draugiem. Tu pārvācies, un vajag palīdzēt pārnest mēbeles? Yes, sure! Tās ir lietas, kas man patiesībā interesē, nevis tas, ko kāds ir pateicis internetā. Filmas ir labi, bet visādas huiņas skatīšanās vietā, iespējams, varētu lasīt. Tas gan ar nosacījumu, ka smadzenes vakarā nav mirušas.

Mazliet, protams, biedē tas, kur es likšu visādus video ar caunām. Es jau tā esmu diezgan neredzams, un ir bail pazust pavisam. Visādi citādi šādas pašattīrīšanās epizodes ir bijušas arī agrāk, jo stulbi paradumi akumulējas līdzīgi kā mantas pensionāru dzīvokļos. Bet šis radikālais mēģinājums izdomāt sevi no jauna katru reizi ir mazliet arī traumējošs. Vismaz es zinu, ka vairs nekad nemēģināšu ievākties plikās sienās. Lai gan...