Daudziem šķiet, ka es eju uz boksu, lai izlāsētu dusmas. Tāda mērķa nav, un dusmas arī paliek: par sīkumiem, par to kas nesanāk, par cilvēkiem kopumā. Tās tur saspringumā un neļauj naktīs gulēt. Tik pat labi es varētu gleznot.

Atnācu mājās pēc treniņa, attaisīju alu. Netīšām atvēru telefona ekrānā to... nu to ekrānu, kas ir visvairāk pa kreizi, kur ir kalendārs un laikapstākļi. Up next: treniņš. Vērtīgs atgādinājums.

Man stacionārais dators nav bijis no kāda 2004. vai 2005. gada. Tagad man ir stacionārais dators. Kaut kas no sērijas, ja dod, kāpēc nepaņemt, vismaz man būs pašam savs Windows. Tagad tāds sīkums kā viņu sainstalēt. Stacionārajiem datoriem ir tāda īpatnība, ka viņi grib, lai viņiem piesprauž monitoru, peli un klaviatūru, un man labākajā gadījumā ir pele. Iespējams laukos ir tāds televizors, kuram var piespraust VGA vadu. Bet es iedomājos, tā taču varētu nebūt unikāla problēma, ka cilvēkam ir kaste, kuru vajag vadīt, bet apkārt ir vieni vienīgi laptopi. Es tā intensīvi vēl neesmu gūglējis, bet pirmajos divos sagūglētajos rezultātos akurāt nebija risinājuma tam, kā laptopu izmantot kā perifēro iekārtu. Pēc loģikas taču vajadzētu būt risinājumam? Ja cilvēks nelieto fotošopu, fainalkatu vai negeimo, viņš taču neiekārtos sev darba vietu ar stacionāro datoru?