Ko es zinu šobrīd par Latviju? Tur būvē IKEA, grasās legalizēt prostitūciju un kniebjas uz ielām. Bet kopumā viss notiek pēc cibas cepienu scenārija: kāds kaut ko uzraksta, kāds sacepjas, kāds sacepjas par sacepienu, un publiskā diskusija gatava. Patiesībā jau svētīga lieta, jo uz brīdi visi izvelk savu viedokli publiskai apskatei, kāds uzzina kādu jaunu argumentu un mēs visi kolektīvi saprotam cik lielā geirōpā esam. Vienīgi tās IKEA's nozīme vidējā latvieša dzīvē mazliet mulsina. Var jau būt, ka kāds tomēr ir nolēmis palikt dzimtenē, jo mums ir Daugava, mums ir IKEA, mums ir KFC un garda kafija.

Vēl viens izziņas avots par dzīvi Latvijā man ir reklāmas e-pasti, no kuriem es pakāpeniski atrakstos. Un es pat ne mirkli nešaubos, ka ir svarīgi nepārmaksāt par sniega lāpstu vai beidzot nopirkt kārtīgu skrūvgriezi par izdevīgu cenu, bet mantas, mantas, mantas. Vai dies kā viņas piesien. Un joprojām mani pārņem šausmas doma par iespēju piesieties vietai. Es labprāt vairāk piesietos cilvēkiem, varbūt tad man nebūs tik paredzami Facebook gada pārskati.