Runājot par liberastiem un viņu nesmukumiem, uzburšu pilnīgi hipotētisku ainiņu.
Piemēram, Ēvalds saka: "Kungi, man šķiet, ka reizi pusgadā sievai vajadzētu iegāzt pa muti, lai dullums izvēdinās."
Uz ko liberasts Jānis atbild: "Kungs, jūs esat apakaļrāpulis, idiots, jums ir lielas ausis, bet loceklis ne."
Uz ko, savukārt, Ēvalds reaģē: "Nu, vai ziniet, es jūs personīgi neaizskāru, ja jums ir argumentēti ko teikt, lūdzu, sakiet, bet uz jūsu apvainojumiem varu vienīgi atbildēt, ka jūs esiet kretīns."

Un vai šinī situācijā var teikt, ka Ēvalds ir goda vīrs ar pārliecību, bet Jānis ir mazisks kretīnelis? Vai otrādi? Un štrunts ar strīdiem par abortiem vai pārliecību, ka homoseksualitāte ir izlaidība, kamēr vien nevienu nemēģina par to nošaut, bet kad kungs gados, kurš kaut kādas jocīgas sagadīšanās pēc vēlas kļūt par vienu no pasaulē ietekmīgākiem cilvēkiem, sāk stāstīt par sienas būvēšanu visas meksikas robežas garumā, vai apdraudējumu no Irānas, vai kādu citu savu pārliecību, uz kuru viņam ir tika pat lielas tiesības, kā maukt galvā caurduri, un pasludināt spageti monstru par savas reliģijas dievišķo būtni, man sāk šķist, ka mēģinājums iesaistīties argumentētā diskusijā labākajā gadījmā liecinātu par galēju naivumu. Tas ir labākajā gadījumā.

Ar to es gribēju teik, ka, manurāt, nerīkošanās pēc paša postulātiem ne vienmēr un visur ir liekulība. Drīzāk spēles noteikumu, kurus tu nevaru īsti ietekmēt, apjēgšana. Varbūt.