Guntis Bojārs mani bieži vien kaitina, tai pat laikā es nekad nenoliegšu, ka viņš ir izdarījis arī vairākas krutas lietas. Un lūk, Aizliegtais Paņēmiens par bēgļiem, kur no divdesmiciktur cilvēkiem Latvijā ir palikuši tikai divi, tas bija kruta. Ne tikai sižets, bet arī tas, kā viņš vadīja diskusiju. Diskusija, protams, bija sūds, bet Borjārs to sūdu nevairoja, un aprāva katru mēģinājumu gvelzt nepamatotu huiņu. Es īsti nezinu kas ir Piebalgs, izņemot to, ka viņš ir bijis Eiropas komisārs un potenciālais Latvijas prezidents, bet Vienotības pozīcija viņa personā man netapa skaidra. Atskaitot, protams, ka lietas ir nolemtas pareizi, vajag tikai darīt viņas labāk, un paldies Latvijas Televīzijai par sižetu, tagad ministrijas točno nāks ar efektīviem risinājumiem. Nezinu, kā viņam ir ar fizisko vecumu, bet politiskais sakodiens viņam ir diezgan bezzobains. Toties atlikušie puitbulterjeri no Zemniekiem un Naciķiem ir ar sakodienu, un savu klasisko bulšitu. Bojārs viņiem uzdod jautājumu, bet šie grimst nostalģijā par latviešu strādīgumu bēgļu gaitās. Ja nebūtu nācies saskarties ar krietnu devu no Mucenieku iemītniekiem, varbūt es pat spētu noticēt, ka viņi visi ir pabalstu tīkotāji, kas tā vien grib aizmukt uz Vāciju. Problēma tāda, ka pēc tam, kad tu esi ar viņiem saskāries un esi runājis ar viņiem, visi šie stāsti par slinkajiem bēgļiem maigi sakot izraisa aizkaitinājumu. Protams, kādas tik pasakas šie cilvēki nesacer, un nevienam no šiem raudulīgajiem stāstiem nedrīkst ticēt uz vārda, bet tas nenozīmē, ka Latvijas valsts ir tāda leiputrija, kur saskrējuši visi "mērkaķi, kas tikko nokāpuši no palmas", un vienistabas dzīvoklis ar virtuvi un televizoru viņiem ir sapņu piepildījums, jo ar Latvijas valsts atbalstu pat to iegūt ir visai problemātiski. Tāpēc brīdī, kad mūsu sabiedrības priekšstāvji sāk gvelzt huiņu, ka visi bēgļi ir kretīni, un Latvija pilda savas saistības pēc labākās sirdsapziņas, tad tā vien šķiet, ka viņi ir pelnījuši savu ļaunāko paranojas murgu materializēšanos.

Jautājums, vai šai valstī nav cit problēmu, ir atbilde teju vai katrai izvēlei neko nedarīt. Šinī gadījumā arguments, ka bēgļu jautājums ir sūds, jo mums pašiem "saviem" cilvēkiem ir problēmas. Protams, ja vien cilvēks nerunā par savu māsu, tad arī vārds "saviem" ir gana simptomātisks. Tad atkal man gribās pajautāt, vai žurnālisti ir tie, kuriem ir jāatrisina problēmas valstī, vai viņiem tomēr ir brīva vaļa izgaismot viņuprāt aktuālas problēmas? Simptomātiska ir vēl viena lieta, kas izpaudās visu trīs vakar raidījumā pieaicināto kungu atbildēs, bet jo īpaši Piebalga gadījumā. Kungiem vajag atnākt uz raidījumu, lai tikai tad viņi savā vēlmē skaisti parunāt, sāktu solīt nākt klajā ar risinājumiem. Protams, šī un visas pārējās problēmas nāk kā šoks un pārsteigums, un tikai žurnālistu modrība ir nosargājusi mūs no haosa. Un sava ziņā tā ir taisnība, žurnālistiem nav interesanti un nav arī vajadzīgs apmuļļāt tēmas, kas visiem tā pat ir pašsaprotamas, tikai kaut kāda iksa pēc nevienam nav ienācis prātā darīt kaut ko lietas labā. Ir svarīgi, lai žurnālist pētītu sarežģītus un neviennozīmīgus jautājumus, tādus ar kuriem lielākā daļa nekad nesaskarsies, tādēļ viņi nebūs ne informēti par šādu problēmu eksistenci, nedz viņiem par šiem jautājumiem būs kāds vērā ņemams viedoklis. Izņemot, protams, to, vai mūsu valstī trūkst citu problēmu.

Ja kādam gadījumā ir nomētājies boksa maiss, kādēļ gan nebūtu, varat man viņu uzdāvināt.