Kaut kas mazliet biedējošs un uzjautrinošs ir faktā, ja interneta medijs jau ir sagatavojis citātus no intervijas, ko varētu ietvītot ar diviem klikšķiem. Es saprotu izceltos citātus, jo ir redakcionālais un žurnālistu viedoklis vai atbildība, bet tik ļoti mēģināt atbrīvot lasītāju no sava viedokļa, tanī jau ir kaut kas perverss.

Pēc Shirley Manson intervijas izlasīšanas man radās versija, no kurienes man ir tāda apsēstība ar "crazy". Viens ir deviņdesmito rokscēna, kas tipa esot dumpīgo jauniešu laiks. Tipa, jo varētu padomāt, ka pirms tam neviens nedumpojās, bet ne par to ir stāsts. Otra lieta ir īpatnējā audzināšana, kurai tagad ir savas blaknes, bet ir arī savi bonusi. Un, šķiet, viena no īpatnībām bija tas, ka mūzikas elku dzimumam īsti nebija nozīmes. T.i. bija, bet ne jautājumā, cik liela muzikāla autoritāte tā bija. Mensons vai Mensone, pilnīgi nekādas starpības, kamēr vien mūzika šķita kruta. Vienīgā starpība, ka vienai daļai no mūzikas elkiem bija krūtis, un kaut kas nenormāli kruts un pie tam ar krūtīm, kas pusaudzim vēl ir vajadzīgs?