Es saprotu, ka visi jau pa festivāliem ir iztusējušies, pa teltīm izgulējušies (nu, taisnības labad, teltī es joprojām neesmu gulējis), bet man tas bija pirmais festivāls šovasar. Skatoties kalendārā, domājams, arī pēdējais. Bet jāsaka, mūzikas festivāli mūzikas festivāliem, bet šis bija kaut kas citāds un nebijis. Nu, cik saprotu, ne tikai pie mums šī lieta nav izplatīta.

Vienvārdsakot, par to, kas tad tas par festivālu. Tiešām filmas, tiešām rokmūzika, plašā šī jēdziena izpratnē. Tika rādītas filmas par mūziku, ar mūziku, un kāds vēl iemanījās arī kaut ko pastāstīt. Kāds nospēlēja kādu dziesmu. Tad nu tika satikti veci dzērāji, jaunizcepti atturībnieki, noskatītas vairākas filmas. Redzēts jauns Džeks Nikalsons, pārskatīts, vai Kortnija un Dilans tiešām ir tādi kretīni, kā daži stāsta. Paklausīta mūzika no platēm. Mala ir lieliska vieta Cēsīs, no kuras teju var arī nelīst ārā. Nu, tik daudz, ka filmas bija dažādās vietās. Katrā ziņā, es nākamgad brauktu atkal. Filmas par mūziku esmu gatavs skatīties atkal un atkal, un, ja to var darīt uz lielā ekrāna, un, ja vēl arī brīvā dabā, vēl jo vairāk.

https://youtu.be/ggGO8rF4jJM

"And you know something's happening, but you don't know what it is.
Do you, Mr. Jones?"

Eddie Vedder - All Along the Watchtower
Jim James & Calexico - I'm Not There Goin To Acapulco

Tā arī nenoskaidrojām, vai Cēsis ir pilsēta ar stāstu, ar logu, vai rokenrolu (metālistiem, starp citu, par pēdējo šaubu nav vispār), bet šinī nedēļas nogalē dzīve tur noteikti kūsāt kūsāja. Kaut kur starp pāķisku pareizumu un hipijisku pofigu.

No vienas puses tas baltā krekla un stīvās apkaklītes sindroms izremontētajā kultūras templī. Nu un, ka priekšmeti krīt, cilvēki staigā, smejas, krāc un raud? Neviens nebija ieradies dubļainos zābakos, nerunāja pa telefonu, un visas tukšās pudeles eventuāli tika savāktas. Galu galā, salīdzinot ar to kultūru, kas tika rādīta uz ekrāna, šai pus ekrānam viss bija vēl ļoti mietpilsoniski, tāpēc nesaprotu vajadzību sašutumā ieplest acis.

No otras puses tas mazais kultūras stūrītis, lai gan Cēsis kopā ņemot ir vien tāds mazs kultūras stūrītis, kur starp nekārtību, vecām mēbelēm un traukiem, neaizslēdzamām durvīm, vienkāršām uzkodām jebkurā diennakts laikā un personisku attieksmi, tur ir notverama ārkārtīgi mājīga sajūta.

Vienvārdsakot, gan jau var pilnas cibas, vai pat satorus pierakstīt ar kinomotogrāfiskām epizodēm, vai pat uzņemt arī kīno. Bet, takš, visdrīzāk, lielākai daļai tās būs vienkārši atmiņas un stāsti, ko izstāstīt draugiem kādā citā šādā pasākumā. Un man šķiet, ka tā arī ir pareizi. Visi pārējie trešdienās iet uz Pienu.