Man lielā vilšanās cibā ir saistīta ar to, ka darbā es kašķos nevaru piedalīties, jo telefonā to darīt ir neērti, bet uz to brīdi, kad esmu ticis līdz mājās, un, atsevišķos gadījumos, arī paēdis, cibā nekas vairs nenotiekm.

Tev ir tabaka un pat papīri, bet, pļeķ, filtri beidzās. Ok, tabaku var ietīt arī Rimi čekā, empīriski pārbaudīts. Bet, arī filtriem ir risinājums. Ja tev mājās ir virtuves dvieļi, nu, tie mīkstie, biezie. Paņem loksni, paņem nazi, un nogriez šķēli papīra pareizā platumā. Tālāk, vienkārši, sarullē, un tev ir filtrs.

Un, kas svarīgi, tas ir stāsts par procesu. Tas nav cigareti no paciņas izvilkt. Ja tu neesi gatavs sarullēt virtuves dvieli, tad tu negribi pīpēt.

Skatījos interviju ar Koriju Teiloru, un nespēju vien “nopriecāties” par intervētāju. Nav jau tā, ka viņam būtu viena auss, no pieres augtu pirksts, vai deguns būtu kā Pinokio, bet, tomēr, nu ir takš nesimpātiski cilvēki. Nu, tā netverami nesimpātiski. Un ņemot vērā cilvēka dabu un vēlmi “pāroties” (un es te nedomāju pišanos, bet visu to otrās pusītes, dvēseles radinieka un dzīves partnera meklēšanu), kurš parakstās būt kopā ar nesimpātiskiem cilvēkiem? Jo tā visa “pārošanās” fīča vispār ir diezgan netriviāla lieta. Protams, “beauty is in the eye of the beholder”, bet ir takš moments, ka tev jāspēj uz to cilvēku paskatīties vēl pirms rīta kafijas, viņš tev migāsies gar acīm kamēr tu ēdīsi brokastu bekonu, un vispār tev viņš būs jāsatiek katru sasodītu dienu. Nu, tas tā “tradicionālo vērtību” izkārtojumā. Nu, vot, kā, es jautāju? Vai te atkal ir runa, ka katrai cibiņai ir savs vāciņš, un nav neglītu cilvēku, ir tikai dažādas preferences?