Kā lilustrēt “only chance get laid is to become a rock star”? Šādi - https://youtu.be/Z334oFrD2Fo

Nē, tā jau visu cieņu, mazgāti matiņi, sakopta bārda, atšķirībā no Pītera Dohertija šis māk spēlēt ģitāru un dziedāt (lūdzu, nepiepisties pie dziedāt, ir ok), viss viens vairāk kā es. Bet tas moments, kad korpulentais Ainārs Virga uz fona sāk izskatīties pēc vīrieša, tur kaut kas tomēr līdz galam nav labi. Jā, vot nevaru saprast, man šis viss vairāk atgādina Virgu, vai tomēr Kiviču? Bet, nu, labi dirst. Ja kaut kas šitāds būsu mūsu virgkivičraču vietā, vai tiktu rādīts pa šlāgerkanālu, mēs būtu glābti. Neskatoties uz to, ka klipā notiek lietas, ko mēs visi reizēm darām kamēr neviens neredz, tomēr jau smuki safilmēts. Netop tik skaidrs, kā austriešu metāla leibls uz šo ir parakstījies? Moš šis ir kaut kāds Alpu slaucēju miesta vietējais talants?

Bet, tagad, klausās šurp meitenes un zēni… vairāk jau zēni… Viņa Tumsība fešonists jums ko teikts. Vīriešu veste ir tāds īpašs izstrādājums. Labi, ar krokšiem viss ir skaidrs, viņus nekad nevajag vilkt, lai arī mēs to darām - vai, kā mēs noskaidrojām futenē, krokši ir labākais kontraceptīvs, jeb citējot: “Cik reizes esmu gājis iznest krokšos miskasti, ne reizi nav bijis sekss!” Savukārt vīriešu vestei ir savs brīdis un konteksts. Un teikšu atklāti, šis klips nav ne īstais brīdi, ne konteksts. Un ļoti daudzās citās dzīves situācijās tas nav īstais brīdi un konteksts. Ja gribās sajust imagināru kūts smaku, nu uzvelc vismaz rūtainu kreklu, tie vismaz ir modē. Liec mieru tai vestei. Jeb citiem vārdiem sakot, šī veste nepiestāv jūsu motociklam.

Jā, no visādiem sabiedriskiem trendiem, es saprotu dziesmu svētkus, es saprotu maratonu, uz kociņa savērptus un fritētus kartupeļus, un iešanu brančot. Es pat saprotu, kādēļ to vajag pagastvečiem un projekta realizētājiem. Vot, paskaidrojiet man, parastiem mirstīgiem cilvēkiem… priekš kam viņiem āra trenažieri? Basketbola grozs, futbola vārti, volejbola stabi - to es saprotu. Tā ir prolateriāta izklaides, kurām uz visiem jāsametas vienai bumbai. Nu, varbūt jāziedojas vienām nocenotām botiņām, volejbola gadījumā vajag tīklu. Ne tev abonements sporta klubā vajadzīgs, kur dušās kāds vaksē kājas, ne dzīšanās pēc dārga ekipējuma, kur katra ietaupītā grama izmaksas aug eksponenciāli. Tas proletariāts, kas kačā masu to nedara pievelkoties pie durvju stenderēm un jumtu korēm. Vai es esmu pārāk maz nodzīvojis savā rajončikā, un neko no ielu kultūras nesaprotu?

Jā, nu, nedēļa pagāja saspringti.

Darbs, nu, darbs ieblieza ar pirmajiem akordiem. Pēc veselas dienas statusa apdeitu ar pidženiem, tapa skaidrs, ka iepriekšējās piektdienas pistne, kas noslēdzās ar rūpniecisku acu aizliešanu, tomēr nebija velta. Pidženi paši bija sapisušies meistarībā, bet tāpēc jau viņš ir pidžens, ka neredz tālāk par savu knābi. Bet kopumā līdz piektdienai stress bija mazinājies. Piektdiena pat tik lieliski sākās, ka nopirku kolēģiem vafeļu torti "Moka", un saldējumu. Nu, es vienkārši nevarēju nenopirkt vafeļu torti "Moka". Piektdienas pašā izskaņā gan dažas smilšu pilis sabruka. Bet, pat zvaigznes dziest. Pirmdien mūsu jaunlaulātais sārtvaidzis būs atpakaļ, risināsim. Tā teikt, viss ir manās rokās, un atvaļinājumam būs būt. Iespējams ir, tomēr, jāapsver iespēja kļūt par projektu vadītāju, ja reiz mani par tādu tā pat uztver.

Sports, sporta varēja būt vairāk. Pirmdien futbolistes nobijās no lietus. Tā nu mēs divi sārtvaidži stāvējām tukša laukuma galā, domājot, vai nu visi jau ir prom, vai neviens nemaz nav bijis. Kā vēlāk izrādījās, neviens nemaz nav bijis. Nu, neko, vismaz pirmdienas vakarā nebiju dubļiem klāts. Trešdien, iepriekšējās rindkopas sakarā, es esot bijis skaļš un emocionāls. Iebakstīju divus no četriem mūsu goliem. Nu, labi, otrie bija tādi, ka tur pat terminators paliktu bez īkšķa, bet tā pat bija par īsu. Un, ko domājies, nākamajā dienā sajutos salauzts kā pēc basketbola. Kas liecina, ka biju centīgs puika. Nākamajā dienā bija vējainais volejbols, kur atstrādāju iepriekšējā nedēļā gūtās mācība. Nu, emocijas piezemētākas, vējš traucēja, bet rezultāts neizpalika. Aber muskuļu sāpes virs labās lāpstiņas liecina, ka esmu bijis gana centīgs, lai gan likās, ka viss notika baigā čilā. Nu, šodien pusdienās uzēdu ceptu cūciņ, pirms brīža nograuzu pēdējo gabalu vītinātā liellopa. Šķiet, rīt būs jādodas medīt zemenes, jo dzelzis, izrādās, ir nosvilināts. Stingri ņemot magnijs arī, ar visu tikko izdzerto ampulu iepakojumu. Zemeņu tarte ar riekstiem, lūk ko man vajag.

Citās ziņās, iemācīju ōmei planšeti. Konkrēti, e-pastu. Tagad sms vietā saņemu regulārus e-pastus. A, neko, cilvēki mācās jaunas lietas. Pa lielam tā arī nedēļa ir izsmelta. Tagad sēžu viss tāds skaists, glaunā kreklā, kājas uz galda, un iesāku ceturto alu. Vēl viens ledusskapī, un poļu alu es šodien neaiztieku. Bet pieci ali man tagad ir tāda nopietna dzeršana, lai noskalotu nedēļu, nevis labs sākums. Tusēt neviens neaicina, un es arī neraujos. Jāizguļas, lai būtu divas normālas brīvdienas.

Bet, kopumā, man patika pirmdiena.