Lai arī divu darbadienu nogurums bija liels kā pasaule, un gandrīz tika pap... sač... nelietderīgi izmantota sestdiena, bet vismaz samazgāju drēbes, traukus, pat grīdu, un tad jau viss sākot no Alus Celles gāja uz augšu. Zole? Vismaz gadu nebija spēlēta. Kas nav mazsvarīgi, neskatoties uz algōla klātbūtni, nekāda pāļa. Svētdiena, tātad, sākās vēlu, bet galopā aizvaidīta enerģiski ar velo, mūziku, zīmuli ar papīru un pat kino.

Beidzot izdarīju to, ko bija plāns izdarīt garajās brīvdienās. Nu, garajās brīvdienās bija pēc sesijas krīze, plus, nesatikt cilvēkus, kurus es satiku - tādu iespēju es nožēlotu ilgi. Bet, tagad, ierāpos Ziedoņdārza maliņā, dzēru minerāli ar apelsīnu sulu, ēdu ķiršus (ok, procesa laikā apēdu kādus trīs, pārējos jau tad, kad pabeidzu pirmo skici), un zīmēju. Ziedoņdārzs, es atzīmēšu, ir kaut kāda rajona citadele. Četri basketbola grozi, nezinu cik bērnu laukumi, vienā no kuriem viņi ņemās kā zvirbuļi pa peļķi, un daudz ratu. Vienvārdsakot, buzzz vēl tas. Drošvien izskatījās kinematogrāfiski, bet es tur pa vidu sēžu zem koka ar austiņām ausīs, kaut ko zīmēju. Jāatzīmē (cik labs kalambūs sanāk), no zīmēšanas jēdzu tik daudz, ka zīmulis uz papīra atstāj tumšus nospiedumus, un dzēšgumija skolā bija tāds jocīgs, reti izmantots priekšmets. Man skolā bija viena tāda, kurai vienā pusē bija iegrebts "life" un otrā izgrebts "death", vai otrādi. Es ierāpos tādā burbulī, kurā laiks neeksistē. Es pat precīzi nezinu, cik ilgi es tur sēdēja. Kaut kas ap divām, vai trim stundām. Rezultāts, par nezinu. No vienas puses ir pārsteigums, ka kaut kādu rezultātu var panākt tik īsā laikā, no otras - nav jau nekas dikti episks. Nu, jā, nekas mazāk kā episks mani neapmierina.

Bet citādi, jā, ar zīmuli jau kādu laiku esmu sācis skircelēt visādus sīkumus. Visu "sēdi sapulcē, un zīmē" esmu sastiepis mājās, un piespraudis pie... planšetes(?). Tur pat ir arī iesāktais "adventes kalendārs", kuram ideja man pat patīk, bet, drošvien, tas netiks tā arī pabeigts. Bet šāds lielformāts ir kaut kas pavisam savādāk.

Sēžu es savā kovārņa ligzdā, pīpēju, vēroju laternu ielu. Vienā brīdī radās vēlme paņemt divus alus, un nokāpt lejā pie jaunieša, kas izmisīgi sāka dauzīt roku pret žalūzijām. Šķiet mērķis ir bijis salauzt roku. Pasit, pasit, apsēžās uz trotuāra malas. Nu, un tā virzās palēnām uz Tallinas ielas pusi. Mazliet bija bail, ka manas uzmanības kripatas viņam būs par maz, jo cilvēkiem runājamā parasti ir ļooooti daudz. Mazliet bail no tā, ka pašam jau viņam šā kā tā būtu jātiek ar sevi galā. Mazliet bail, ka tas varētu būt arī reibuma delīrijs. Dažādu mastu menti pie viņa stājās dažāda kalibra. Daži vienkārši uzspīdināja, daži vienkārši brauca garām. Mentu te ir daudz. No vienas puses, mazliet jocīgi, ka brauc prom, no otras puses, nez vai mentenē pavadīta nakts ko viņam dotu. Bet kopumā sōcijums strādā, nu ir ieradusies ātrā palīdzība. Nu, kaut ko jau desmit minūtes apspriež.

Tas par to, ka visus kaķīšus neizglābsi. No otras puses, atcerējos par iespēju tikt pie brīvprātīgo darba. Varbūt Positivus nedēļas atvaļinājumu varētu izmantot šinī brīvprātīgo darbā.

Uzminiet, kas ir pirmā lieta ko cilvēki visbiežāk piemin, kad runa ir par ofisa planktona dzīvi? Bezmaksas kafija.

Bezmaksas kafija my ass. Viņa pat nav garšīga. Un es labprāt pusdienas Pienā iemainītu pret gatavošanu mājās. Tad varbūt man mājās parādītos arī gaļa, ne tikai garšvielas, kā te dažiem patīk izteikties. Piecas dienas smadzeņu pisnes, un divas dienas izdarīt visu pārējo. Tad nu neej svētdienā gulēt līdz trijiem, jo rīt haļava beidzas.

Daudz izrunāsities, sākši likt selfijus ar piesvīdušu likru. Right?