Vakar bija labs kroggājiens. Šodien divi ibumetīni, un skriet desmit kilometrus pa Mežparku. Pilnīgs Ušakovs. Nu, nav jau tā, ka nebūtu basketbols spēlēts uz paģirām, bet tas gan pēc ciešanām pa dienu, un kad sātans jau izgājis.

Sanāk nedaudz atkārtoties, bet, jā - neskatoties uz piektdienas sēdēšanu mājās, vīkends izvērtās episks.

Man gan nav ne bērnu, ne māmiņas, jo, kā visi zina, viņa tumsības tēvs ir Vezuvs, un māte jūra, bet, ja reiz visi, tad es ar. Arī sava demigoda gaitās pamanu parasto ļautiņu likteņus.

Pāri ielai ir famīlija, kuras pamanāmākais elements ir televizors, ko novērtējuši ir daudzi. Ir kaut kāds sīks skuķis ar milzīgu rozā plīša radījumu, kura dēļ es neatļaujos pa māju staigāt ar pliku vafeli. Nu, skuķa, ne rozā radījuma. Iedomājies, šodien atnāku mājās, sēžu uz palodzes, bakstu internātus, un tur logos tumšs, un nedeg televizors. Padomāju, ka cilvēki varbūt aizbraukuši Magnolijas skatīties, vai uz zoodārzu mazos lūšus skatīties, vai, ko nu vēl cilvēki dara, kam uz paģirām neienāk prātā noskriet desmit kilometrus. Desmit minūtes - precīzi, un ieslēdzās gan gaismas, gan televizors. Lūk, laime, sabiedrības šūniņa un tradicionālās vērtības. Mājas pavards un mīlestība. Balstīt un popularizēt.

Nē, nu, es esmu kretīns, bet man šķiet, ka es kaut ko daru tomēr pareizi. Šito tradicionālo laimi es ar grītībām, goda vārds. Atpūties, noilgojies, nogribējies - tas ir īstais brīdis un pareizais stāvoklis. Televizors vispār ir vientuļiem cilvēkiem. Vai garlaikotiem.