MTV Unplugged, patiesībā, ir sasodīti... bija... bija sasodīta laba fīča. Caur formāta uzstādījumu liek nodziedāt dziesmas, nevis nospēlēt, liek izvēlēties samu mīļāko kaverversiju, atrast guest ārtistu. Kā Sound City tika minēts, skaties, kas taviem mīļākajiem mūziķiem bija mīļākie mūziķi, un tā tu tiksi pie dziesmas sacerēšanas saknēm.

Nevarētu teikt, ka baigais šedevrs, bet Maze Runner bija labāka, nekā pēc treilera gaidīju. Atrisinājuma tur nav, vai vēl nav, bet vismaz kaut kāda virzība uz priekšu. Katrā ziņā, ja salīdzina, piemēram, ar Hunger Games filmu. (Grāmatas, protams, neesmu lasījis, un negrasos to darīt)

Nez, kas vairāk ir filozofija? (Es zinu, ka daļa adresātu cibu baigi vairs nelasa, bet uz svētdienām varētu arī iespringt) Monologs (viedoklis), dialogs (intervija), vai diskusija (es pat nezinu... protokols?)? Katrā ziņā šķiru pāri intervija, kamēr atduros kārtējam adoptējam rakstam par Partenonu. Ok, intervijas man vispār patīk maz, un tikai ar izciliem cilvēkiem, kas kārtējo reizi norāda manas īpatnības ar autoritātēm. Bet kas pa lielam ir intervija. Saruna, ar kuras gaitu rezultātā var nebūt apmierināts ne intevētājs, ne intervējamais. A tā, cilvēks izklāsta savu domu strukturēti un pārdomāti.

Citās ziņās, globālajā videonomā dabūju kaut kādas kvalitātes Pink Floyd live at Pompeii. Ņemot vērā kādas grūtības un kustības ar šo materiālu notiek YouTube, vajag lokālu kopiju. Varētu jau arī nopirkt, bet DVD formātu tā arī neesmu apguvis. Man kaut ko analogu, vai pilnīgi digitālu. Šito pa vidu es nesaprotu.