Kāpēc vakar no rīta bija grūti, takā būtu skaidrs. Biju pelnījis. A par ko tad šorīt?

Varētu jau pazoboties par kārtējo pašmāju šedevru, un teikt, ka vispār jau Džons, nevis Džeks, bet tā lielā neizpratne ir par kaut ko citu. Nez, cik bieži iepinot "tu mana Joko" cilvēkam vispār ir kāda nojēga, par ko ir stāsts. Ok, Romeo un Džuljetu lasījuši ir... daudzi. Par Joko un Džonu es zinu tikai par guļošajiem fondiem, un Joko mecenātisma un labdarības izpausmēm. Nē, kaut kāda nojausma, ka tur kaut kas ir bijis ir, bet kas tieši, apgalvot neņemos. Tā pat kā neņemos apgalvot, ka tā nojausma ir saistīta ar kaut ko dzirdētu, bet labi aizmirstu, nevis ar to, ka šie vārdi vienkārši ir nodrillēti bez jēgas.

Programmā "izmoki vasaru līdz galam", jo drīz varēs tikai iekštelpās dzert, pīpēt opiātus, apmeklēt rokkoncertus un kino, un skatīties seriālus, atgriežamies pie seriāliem. The Killing ceturtā sezona pēc trešās sērijas noskatīšanās, tātad jau pēc puses sezonas, liekas tik fucked up. Nē, nu galvenais keiss ir saprotams, jāmeklē slepkava, lietā ir milzīgi robi faktos un notiekošā loģikā, bet tam visam pa vidu visi ir visu tā sapisuši, ka beigās ne slepkavas atradīs, ne vispār kādu tur tā lieta vairs interesēs.

Starp citu, ansamblis "Manta" ir labi, pat, ja viņi nenospēlē "Number of the Beast", tā pat kā Valmiermuižas bufete, piepumpējamais taustiņinstruments, plastmasas diski, autogrāfi un imaginārais vinils. Bet, Mantas jaunais albums ir arī Dīzerī. Par jūsu Spotifajiem neko nezinu.