Kopš trešdienas vakara maz miega, maz normālas pārtikas, nekāda sporta un visa pārējā. Piektdienas vakars jau bija pozitīvākās krāsās, tāpēc ar kaķiem iedzēru alu, un piedalījos pirmajā kolektīvajā dzeršanā Skype čatā, kur katrs vēl mēģināja uzrakstīt kādu atskaiti, uzzīmēt diagrammu, vai izpildīt mājasdarbu. Tas tāds iniciācijas pasākums, lai tevi ieskaitītu barā. Gulēt, atkal, pēc diviem, lai celtos septiņos, un pabeigtu rakstīt un varētu nosūtīt mājasdarbu, un tad jau uz ekzekūcijas vietu. Eksāmena otrā puse bija jāpavada ar "kūc, kūc" fōnā, tad bija krievu šansons, un vēl kaut kādas šausmas. Citiem vārdiem sakot, krievu grupas izlaidās, kamēr neklātiene vēl lauzīja galvas. Un tomēr ap trijiem - done, un done.

Nu, un tad jau uz Valmiermuižas bufeti iedzert alu, uzkost viegli marinētu skumbriju, un nogruntēt to visu ar cūkas fileju. Ko es varu teikt - tā ir episkākā vieta no tām vietām, uz kurām iet normāli cilvēki, un ēdiens tur jau ir faktiski restorāna līmenī. Vēl trešdien, cerībā tomēr tik uz basketbolu, biju aizgājis uz dienas piedāvājumu - diezgan fantastiski. Aptuveni tādā pašā daudzumā, tikai daudz negaršīgāk, šeit pat darbā esošajos Kuršos man sportiskās pusdienas izmaksā kādu eiru vairāk. Loģika? Drošvien, loģikas tur nav.

Pēc tam bija jāspēlē kārtis privātā rezidencē, tad jāpiedzeras un jāzaudē dambretē Labietī, jāapēd naksnīgs burgeris Fonteinā. Vienvārdsakot, smadzenes tika palaistas atvaļinājumā. Svētdien, beidzot, atkal bija seriāls, nosalšana dodoties uz sūdkantori Elkor, tad sprints uz Ale House pēc pusdienām un alus, lai noslēgtu pilsētas apceļošanu ar veco ļaužu pansionāta apmeklēšanu Palladium, kur spēlēja Simple Minds. Tas lika atcerēties bērnību, un senča veco plastmasīgo VEF... nu plates tur bija, un kasetes arī laikam varēja likt, un mūzika no tā ārā nāca, lai arī saukt to par mūzikas centru kaut kā mēle negriežas. Nu, bet par Simple Minds, nebija nemaz tik traki. Dzīvajā arī "kantoris nulle septiņi" izklausās pēc muzikantiem. Arī fakts, ka tas bija jāvēro līdz pirmajam antraktam, iespaidu neļāva sabojāt. Bet, jā, auditorija starp sešpadsmit un sešdesmit bija visai īpatnējs skats. Nu, un vēl pilsēta noslēgumam piedāvāja Vīna Studiju. Svētdienas vakaru pavadīt darba vietā alkohola tirdzniecības vietā skaidrā? Nemūžam, runčug!

Tagad fonā klausos par svarīgiem stratēģiskiem lēmumiem, un domāju par kafiju. Alus gan dotu vairāk mundruma, bet darbā takā nepieklājas.

"Akcijas mērķis ir parādīt, ka arī Latvijas iedzīvotājiem notiekošais Ukrainā - valdības attieksme pret iedzīvotājiem, cilvēktiesību un vārda brīvības ierobežošana."

http://www.db.lv/foto-video/foto/svetdienas-akcija-ukrainu-atbalstam-pie-brivibas-pieminekla-pulcejas-simts-cilveki-408891?

Lasīju trīs reizes.

Es jau rakstīju, ka ir lielisks seriāls The Americans. Viņu varētu pat bērniem skolās rādīt. Tēma, kas caurvij šo seriālu - nevajag bezatbildīgi drāzties apkārt. Karma nav sprediķis no baznīcas kanceles, karma ir īsta un reāla kuce, un kāds tā visa rezultātā var arī nomirt.

Vēl beidzamā redzētā sērija atgādināja par grupas The Cure eksistenci. Kad The Cure tiek izmantots kino, piemēram, Krauklī, tad viss ir žaibis, viss ir kruta. Tikko ir jūtjūbēs kaut kas jāmeklē, tad tur nāk ārā visāds Simple Minds tipa kreps. Un tad nevar saprast, ne ta ar grupu kaut kas nav labi, ne ta ar cilvēka gaumi. Pareizā atbilde, visdrīzāk, ir tāda, ka man ar gaumi kaut kas nav labi, jo vienmēr patīk tās marginālās dziesmas. Ar to pašu U2 ir ļoti līdzīgi.

Un tad intranetā parādās ziņa, kur cilvēki piesaka savas mīļākās dziesmas darba ballei. Un tad nāk prātā tikai viens - puritanical euphoric misanthropia.

Nākamais līmenis varētu būt apspriest seksuālās preferences.

Cilvēki šķiro atkritumus, bet priecājas par plusiem citādi aukstākajā ziemas mēnesī? Nē, nu, tīri egoistisks iekšējs prieciņš man, protams, arī ir, bet priekā diet man, tomēr, prātā neienāk. Ja rietumu civilizācijas morāles tēvu kapiem pieslēgtu ģeneratorus, vismaz varētu iegūt enerģiju, nenokurinot kādu fosilu resursu.