Lūk, es arī notērēju mazliet laika nekustamā īpašumu tirgus paviršā izpētē. Protams, radās daži jautājumi. Vispirms, cik procentus no ienākumiem būtu normāli novirzīt mājoklim? Savas iekšējās sajūtas ir bijusi iespēja salīdzināt ar kaut kādām vispārīgām nostādnēm, un pārliecinājos, ka ar manām iekšējām sajūtām viss ir kārtībā. Bet tagad elementāri uz pirkstiem uzmetot cenas, likmes un cilvēka dzīves ilgumu, esmu nedaudz apjucis. Ņemot vērā vispārējas vaimanas par nabadzību, tiešām cilvēki par mājokli tērē pusi ģimenes budžeta? Man jau 30% liktos ahūns skaitlis, kas iestājoties kādam no riskiem dzīvi pārvērstu par eksistenci.

Jā, un kaut kā neredzu sajūsmas spiedzienus un kaķa lāstus eiro ieviešanas sakarā. Vai pie vainas tas, ka nevar saprast, kurš tad ir pēdējais akcepts?

Ņemot vērā, ka eiroskeptiķu rindās ir gana daudz to, kuriem patīk lamāt arī bankas, man patīk arguments, ka eiropas savienoto valstu viens no galvenajiem kritērijiem ir vienoti banku uzraudzības kritēriji. Akdies, akdies, un ES regulas uz tā fona ir kas? Baznīcas dogmas?