Jā, interesanta mums tā stikla taras šķirošanas tradīcija, interesanta. Nekāda dižā tirgus pašregulācija nesanāk. Tirgus apgaitā tika secināts, ka Āgenskalna tirgū ir normāls vecmodīgs taras pieņemšanas punkts. Arī mūsu piemājas ūķī pieņem stikla pudeles, kā vecajos labajos laikos. Vēl ir mistiskas vietas, kur stiklu pieņem uz svaru. Vismaz desmit gadus atpakaļ bija. Tad vēl kārtīgi vienas alus šķirnes dzērāji (jo pudeles ta katram tagad savādākas, nevis kā bavāriešiem - viens otrnungs) ar šķūnīti var izmantot opciju - kaste taras, pret kasti alus. Tad ir vēl Zaļais Punkt, kas kaut ko vismaz dara, bet sanāk visai īpatnēji. Cik noprotu, tas ir kārtējais Eiropas naudu apguves projekts, kas nav izticis bez kārtējiem skandāliņiem. Bet tas tāds zōfisms, pēc fakta es neko nezinu, vien apkopju visādas atmiņas drumstalas. Nu, jā, tad mums vēl ir tā politiskā impotence. Riesta dejas ap depozītu sistēmu notiek vēl no deviņdesmitajiem gadiem, bet līdz dzimumaktam tā arī neviens nav ticis.

Tā bija prelūdija stāstam par vēl vienu ekosistēmas faunas pārstāvi - bomzi. Jau iepriekš esmu piefiksējis, ka zaļais stikla burbuļveidīgas konteiners pie Rimi ir sajāts. No sākuma padomāju, ka pie vainas mūsu līdzpilsoņu intelektuālā nabadzība. Ko tur liegties, es jau sen apbrīnoju cilvēku spēju dzīvot pilsētvidē, kurā izgāztuve ir pilnīgi viss, un nejusties ar to slikti. Bet šorīt secināju, ka nesen saremontētajam konteinerim ir smuki nogriezta tā gumijas daļa, kura, domājams, ir traucējusi vieglai piekļuvei pie konteinera satura. To, ka vainojami ir pilsētas sanitāri, man šaubu vairs nav, jo vienreiz redzēju, kā viņi tur pat pie konteinera nododas savam arodam. Tajā reizē pat iešķiebu savu nesamo vienam rokās, lai šis tad tiek galā, ko viņam tur īsti vajag, un pārējo, lai met konteinerī. Visvairāk mani, protams, fascinē fakts, ka specializējušies viņi ir nevis uz stiklu, bet uz konkrētu taru. Kas nozīmē, ja man pat nebūtu žēl šiem izveidot stikla taras barotavu kaut kur pie mājas ārdurvīm, pat nedomājot par to, kas ar to notiktu pēc citu nakts zvēru uzlidojuma, man vēl, redz, ir jāzina, kas lopiņam garšo, un par ko man šā kā tā būtu pašam jāparūpējas. Vienvārdsakot, cik garš, tik plats. Atliek vien pie katra konteinera pielikt apsargu ar suni un šaujamo.

Politisko procesu komentētājs Ivars Ījabs nupat man asociējas ar divām lietām. Pirmā ir fakts, ka viņš nepiekrīt Ivetai, kas gan ir vairāk tāds "inner joke". Otrā - spēja Vakara Ziņu mentalitāti maskēt ar apskatāmo tēmu nopietnību. T.i. problēma aktualizējas tikai tanī brīdī, kad sabiedrība, vai vēl labāk "pilsoniskā sabiedrība" vai "inteliģentā sabiedrība" ir sašutusi par kāda atpazīstama pilsoņa dvēseles caureju aizkaitinājuma, vai alkohola reibuma stāvoklī. Manu šizofrēniju pastiprina fakts, ka visi iestarpinājumi iz sērijas "un nav nekā jauna šai pasaulē", man izskatās pēc beidzamā brīdī wikipēdijā sagrābstītiem faktiem, lai varētu paspīdēt ar savu gudrību. Vaina nav pašos faktos, bet tanī, ka visu vēsturi izštudierējušais Ījabs nez kādēļ tēmu tā pavirši apžlambā un izspļauj rakstītā formātā, kā bērns, kam vecāki piespiedu kārtā mutē būtu iestūķējuši brokoli.

Tas viss dēļ Hermaņa, protams. http://www.satori.lv/raksts/5739