Bildi neredzēju, bet vakar piedūra no istabas saucoša pensionāres balss: "Man vajag lētāku gāzi! Gāzi man vajag lētāku!" Uz ko iekšējais kretīns domās atbildēja: "Nu, tad brauc dzīvot uz Krieviju." Nu, lūk, un tādēļ prātā ienāca lieliska ideja jaunam politiski izklaidējošam realitātes šlešerim - vēlētāju debates.

Nu, kas ir politiskajam spēkam? Politiskajam spēkam ir politiskā programma, un veiksmīgu, vai ne tik veiksmīgi retoriskas aroda piepratēji. Nu, ja divas partijas bļauj, celsim pensijas, kas tev atliek? Neteiksi taču - nē, mēs viņus dušīsim kā gnīdas. Vai arī jautājums par ģimenes biļeti zooloģiskajā dārzā - nu kas atliek politiķim? Skaidrs, ka muļļāt domu, tieši neatbildēt, vai vislabāk aizrunāties līdz kaut kam tādam, ka neviens īsti nesaprata atbildi, bet piesieties arī nav kur. Vienvārdsakot, pedagoģijas nekādas. Visiem šķiet, ka vajag tikai politiķim pabērt zem kājām karstas ogles, iepūst stabulītē, un to danci nosaukt par politisko procesu.

Nu lūk, a parastam ierindas vēlētājam ta ko zaudēt? Zaudēt nav ko, var tikai iegūt, mēģinot aunu baram iepotēt kādu jaunu un spīdošu domu. Un tad visas tās interešu grupas. Mums pensijas maziņas! A tu nedirs, es te divās maiņās raujos, lai tev pensijai sanāktu, un bērniem salčukam. U.t.t. Vienvārdsakot, sausais atlikums tāds pats, vai pat lielāks, bet šova elementa kudiš vairāk. Varētu pat Game of Thrones neskatīties.