Ok, ja par pašu Re:Baltica eksperimentu zivju rūpnīcā man nosacīti nebija viedokļa, tad Ījaba (uzvārds ta kāds) zōfisms mani gan aizķēra. (http://www.satori.lv/raksts/5610/Galva_cilpa) Šoreiz, par cik jautājums ir ekonomisks, es pat Ošleja komentāru labprātāk izlasītu, jo šitā ir kaut kāda emocionāla šņaga pēc formāta - "Nu, ko, paglābām kažokādu zvērus un homoseksuāļus? A zivju rūpnīcā par 200 LVL pastrādāt negribi? Nē? Nu tad turi muti, un priecājies, ka renģes veikalā tikai latu maksā."

Tātad, manās acīs stāsts ir izstāstīts šādi - kamēr jūs tur tviteros repostējāt kaķīšu bildes, cīnāties par dzimumu vienlīdzību un sašutāt par Eiropas naudu, tikmēr jums zuda realitātes sajūta par to, kāpēc tautai vajag saimniekus Lembi un Ušakovu. Taču reālija ir tāda, ka nekāda Skandināvija mums te kādu laiku nespīd, jo visi mežonīgie džungļi vēl nav izbristi. Bet, tā vietā, lai sašustu par to, ka bridēju kolonas avangards rotājas ar spalvām, priecājieties, ka kāds vispār tajā avangardā ir.

Ījabs itkā ir pamanījis, ka no kopējās laiviņas pagaidām laižas tieši konservu pakotāji, un acīm redzot tā saucami rūpnieki arī var sakravāt koferi un teikt ardievas dzimtajam krastam. Vai vismaz iesēsties kādā padomē vai valsts uzņēmuma vadībā. Protams, talants attiecībā uz valdēm un komisijām mums ir kā nevienam citam, mēs pat Eiropas birokrātus varētu šinī jautājumā konsultēt. Nelaime tāda, ka šo barotavu iespējas tomēr ir stipri atkarīgas no tā donoru labvēlības, jo tas nav akurāt sūdu krāsainā papīrītī ietīt, nolikt lielveikala plauktā, un reklāmu pa TV iegriezt. Lielveikalā patērētājs dabū vismaz to sūdu papīrītī, kamēr no komisijām donors iegūst tikai sajūtu, ka viņu pa kluso drāž. Savukārt ārpus dzimtenes, lai arī teorētiski pārcelt ražošanu nav neiespējami, tomēr mūsu vietējos kundziņus un rūpniekus akurāt atplestām rokām neviens negaida, jo tādi sīki salašņas vien ir, un viens BMW X6 tur maz ko maina. Kas attiecas uz tiem nelaimīgiem Poršiem, atkal jau Ījabs ir izliecies. "Uzņēmums iegādājās" un "rūpnieks nopirka" nav pilnīgi viens un tas pats, lai gan abos gadījumos stūrētāju mēs zinām. Poršs ir simbols ne tikai pozai, "skatieties, tārpi, kāda man glauna mašīna", bet arī vēstījumam, "jums ne tikai sociālās garantijas ir draņķīgas, bet es zinu arī veidus kā apjāt visus tā, lai arī kopējā katlā man būtu jāsamet mazāk kā pienāktos". Kad visi te par deputāta Zaķa automobīli cepās, arī tad Ījabs teica, ka Zaķim pienākas, Zaķis ir nopelnījis? Un vēl politisko procesu vērotājs, ja reiz par darbaļaužu algām itkā ir cepiens, ir apgājis jautājumu, cik tad ilgi solīs to nodokļu slogu noņemt no darbaspēka? Šito vervelēšanu es jau kopš astotā gada dzirdu, un gan jau ir bijis vēl ātrāk. Te nu kā nekad citu reizi gribās teikt, ka gudri dirst nav malku cirst, un pēc ilgām dzemdību sāpēm pieņemtais nekustamā īpašuma nodoklis pat nav vesels solos šinī virzienā, par cik mīnusā, šķiet, darbaspēkam tā īsti nekas neaizgāja.

Toties viena cita svarīga lieta gan tika pieminēta, tikai mutē apmuļļāta tā arī uz zemes nokrita, ir stāsts par to, kā šis darbarūķis ietekmē mūsu politisko dienas kārtību. Un te, atakl, teju būs jāpiekrīt tēzei par vergu mentalitāti. Ušakovieši, patiesībā, nekā diži sevi vēl nav parādījuši, lai arī solīja ķerties klāt ekonomikai, nevis devītam maijam, tomēr tālāk par pareizticīgajiem ziemassvētkiem un valodas jautājumam nav tikuši. Toties Lemberdzēni gan vienmēr ir bijuši sprungulis spieķos, kad runājam par progresīviem nodokļiem, raustām neapliekamo minimumu, par nekustamo īpašumu vai kapitāla pieauguma nodokļiem nemaz nerunājot. Tur nu proletariāts, bailēs no liberastijas, gan var vainot tikai sevi.

Man jau patīk tās "before/after" retušēšanas piemēru bildes.

Kā man patīk frāze: "Man patīk lasīt grāmatas un labs kino." Jādibina sūdīga kino mīļotāju pulciņš.