Attieksme pret cilvēkiem vispār nav nekas tik primitīvs kā gaismas slēdzis - kontakts ir, kontakta nav. Nelaipna attieksme pret apkārtējiem var būt gan aiz tā, ka cilvēks ir dziļi nelaimīgs, gan aiz pašpietiekamības. Ja vien tu savu nīgrumu neesi atvilcis līdzi uz kādu ballīti, kas tiešām ir visai lieki un muļķīgi, tad viss tas pozitīvās attieksmes fenšujs ir kaut kāds infantilisms ar graujošām sekām. Ok, apkalpojošā sfēra ir kaut kas mazliet savādāk, bet arī tur akurāt nevajag salīdzināt viesmīli ar lielveikala pārdevēju. Gribi laipnu attieksmi no pārdevējas, dodies uz Sky, nevis Maksimu (izņēmuma gadījumus šoreiz izlaidīsim).

Savukārt, runājot par tūrismu, nekā pozitīva es tanī neredzu. Tuftu par tūrisma pozitīvo ietekmi man, lūdzu, var te nebāzt. Mēģinājumi attīstīt tūrismu uz Latviju ir vairāk mēģinājumi izlīdzināt tūrisma importa un eksporta bilanci, un nekad mums te nebūs ne Ēģiptes piramīdu, ne Grieķu pludmaļu, ne Itālijas kultūrvēstures. Katra indivīda mēģinājums apsildīt degunu siltākās zemēs, vai paskatīties uz to, kā citās zemēs dzīvo cilvēki, ir dziļi personīga un egoistiska vēlme, un pārējiem gar to visu ir maz sakara. Aizbraucot uz svešu zemi, es šinī zemē esmu viesis, un es drīzāk sagaidu iecietīgu nīgrumu, nekā samākslotu viesmīlību. Ja kādam aborigēnam sakārojies eksotikas un komunikācijas ar svešiniekiem - super. Ja nē - cilvēks turpina savu ierasto ikdienu, ingnorējot pajoliņu baru, kas drasē pa pilsētu meklējot tūristaināko vietu kur noraut lokālo smeķi, jau tā izmainot un iejaucoties vietējā dzīves ritumā. Ja arī ir kāda lieta, ko katrs pilsonis varētu darīt tūrisma labā, ir izkopt savu lokālo smeķi sadarbībā ar citiem aborigēniem, un kas zina, varbūt radīsies kaut kas atšķirīgs. Pagaidām process ir lēns un eklektisks, un unikālākais tanī visā ir vienīgi relatīvais miers un lēnīgums. Lai gan, protams, arī spāņiem un itāļiem varētu būt interesanti, kāds tad mūsu postpadomju buržuāzijā ir priekšstats par gaspačo, picām, "brušetām" un sieru izlasēm. Varētu izrādīties gana daudz jaunu atziņu.

Lūk, ir gan viena ekskluzīvi atšķirīga lieta starp Rīgu un Londonu, un tie ir alus krogi. Īpaši jau tie, kas centrā, bet arī Lielbritānijas mazpisāni ļoti bieži nav zemē metami. No alus dzeršanas, bez mēģinājuma to visu iebāzt kaut kādā īpatnējā glamūrā, pie mums pārsvarā jēdz studenti, bet arī tas viņiem tā vāciski sanāk. Ir riktīgi žēl, ka nevar iekāpt 6. tramvajā, lai pēc kādu 40 minūšu braucienu nonāktu kādā Londonas krogā. Kādu reizi mēnesī labprāt izmantotu šādu iespēju.