Kamēr es te uz kantori pošos, var sarakstīt riebīgus komentārus par to, ka es no ķīno neko nesaprotu. Var jau būt, ka pie vainas bija ceturdienas vakars, vai lielā ekrāna trūkums, bet tādu bezsakaru gandrīz trīs stundu garumā sen nebiju redzējis. Piemēram, vienu vakaru iepriekš skatoties Michael Clayton (atgādināja The Firm, kuru redzēju bērnībā, tāpēc sižetu īsti neatceros, vien to, ka Krūzam bija reālas ziepes), neskatoties uz pirmo apjukumu un jurisprudences terminu bārstīšanu, nojēga par ko ir stāsts diezgan drīz arī iestājās. Betmena sižets un dialogi man līdz pašām beigām tā arī palika mistērija. Šķiet, Amerika sen nav baidījusi savus pilsoņus ar komunismu, kā arī vajadzēja Vōlstrītas okupantiem izskaidrot, cik svarīga ir visa tā finanšu piramīda viņu ikdienas komfortam. Vienvārdsakot, nereāls mūvis. Bet pats kaitinošākais bija tās balstiņas. Ļaunais varonis, šķiet, vispār runāja tā, ka viņam balss ānusā atbalsojās. Skaņu režisoru vienkārši gribējās nožņaugt.

Par vecuma nīgrumu runājot - lūk, Imants Kalniņš slavē Lukašu un Putinu. Cik es zinu, viņam pašam padomju laikos ar ieredzētību neklājās viegli, bet ko tad es zinu par aizgājušo gadu godību? Var būt tas pieder pie īstās mākslinieka būtības?

Jebkurā gadījumā, lūk pamēģiniet sākt diskusiju ar šādu viedokļa paudēju par eiro priekšrocībām un trūkumiem, vai nevienlīdzīgiem darba tirgus apstākļiem. Sapuvušais kapitālisms, un iesālies! Tradīcijas pāri visam.

"cilvēki, guļot uz Dormeo matračiem, nolemti lēnai nāvei". Es pat teiktu, ka tas ir neapstrīdams zinātnisks fakts! Un ne tikai uz Dormeo matračiem!

Un citas skaistules - http://2photo.ru/en/post/29952

Sakarā ar izlaisto singlu no Darkthrone jaunā albuma, paturpināšu par žanra saknēm. Darkthrone nepieminēt vispār būtu noziedzīgi, bet nu šādas muzikālas transformācijas pilnīgi pašas uzprasās uz sarunu. Labi, taisnības labad ne tik daudz muzikālas, cik tas starpžanru vokālais pārpratums. Un te ir vietā mani nostrostīt par konstervatīvismu. Likās, ka vecums tuvina tevi violetajām enerģijām un Nivānai, bet ir dažas svētas lietas, kurās negribas pieļaut Pussy Riot plosīšanos. Nu, labi, cietumā gan tādēļ mēs nevienu nesēdināsim. Par cik neko vairāk par jauno albumu es nezinu (kas to visu ir iedziedājis, ejam pie vēstures).



Tātad Nocturno Culto un Fenriz būtu jāzina pat Stendziniekam. Vārga baznīcu tēma sāk izsmelties, Immortal komiksi arī kaut kad hipsteriem apniks, tad jau interneta memmēm atliks ķerties pie šiem diviem troļļiem no sniegotajiem mežiem. Sākušu, tātad, šie žanra smagsvari ar tik banālu lietu kā meinstrīma desu, un izlaida pat pirmo albumu. Tālāk sekoja trīs albumi, par ko sākotnēji nebija sajūsmā ierakstu kompānija, bet vēlāk ieguva kulta statusu, par kuru pienāktos čurāt karstu. Tad arī parādījās pseidonīmi un slavenais korpspeints. Nu, faktiski ar to žanra rifu bāze bija izveidota. Black metal grupa (pilnīgi noteikti) var neizklausīties pēc Venom, var neizklausīties pēc kaut kādas simfoniskas šņagas, tur var nebūt atsauces uz visu skandināvisko, bet praktiski nav iespējams būt žanrā, un nebūt kaut mazdrusciņ kaut kā no Darkthrone. Redzēs ko nesīs nākotne, bet ja visu sadala pirmreizinātājos, vēl joprojām tas tā ir. Ok, ir jau arī Burzum alternatīva, bet... ja atmetam sintiņu, nu nav jaut as vis tik ļoti atšķirīgi. Bet, drīkst nepiekrist manam dogmatiskajam viedoklim. Bet tā, skrienot pāri pārējam laika posmam, žanrs ir izpleties un sazarojies, bet Darkthrone vienmēr ir bijusi zināma latiņa. Arī tās bleka panciskās noskaņas parādīšanās, manuprāt, bija viņu nopelns. Un lai kādus sānsoļus ārpus nosaukuma Darkthrone neizpildītu šie divi jaunieši(?), īpaši jau Fenriz, viņi joprojām starp sniega tīrīšanas un šņabja lakšanas reizēm piegādā jaunus albumus (tūlīt jau piecpadsmito). Bet, kā jau minēju, tā ir diezgan modīga norvēģu eksporta prece, un tur pat nav īpaši jāmēģina progresēt.



Turpinot haotiskā veidā muzikālo daļu, pirmais ko ir jāpiemin ir dziesma Quintessence. Vēl bez tā, ka pats Fenriz ir vainojams tanī, ka tai ir arī Storm versija ar nosaukumu Noregsgard, kas man liekas uh, un eh (Storm vienīgais albums un dažas tā tapšanas leģendas ir atsevišķs stāsts), Quintessence ir laupījis miegu vairākām citām grupām - Anorexia Nervosa, Malnatt un vēl un vēl un vēl un vēl un vēl un vēl. Par to biju minējis savulaik arī komūnā promo. Un vispār, Panzerfaust ir tas sākums, kas man tomēr vairāk labpatīk par pavisam agrīnajiem albumiem.

Pārlecot uz 2000 gadu sākumu, un konkrēti uz albumu Plague Wielder, manu sirdi vienmēr spēj priecēt I, Voidhanger. Tur ap dziesmas 3/4 viss tiek pieklusināts, rifiņš... un aiziet! Bet vispār albums uz kuru, šķiet, es vislabāk atsaucos.

Jā, lai arī kā tur būtu ar to smagsvaru statusu, fans numur viens šai grupai es nekad neesmu bijis. Jā, atpazīšu skaņu, rokrakstu, bet diskogrāfiju un dziesmu nosaukumus nepārzinu, un varu neklausīties gadiem. Līdz, protams, neparādās kāds pamudinājums, piemēram, svētu sašutumu izraisoša jauna dziesma. Bet nobeigšu ar dziesmu no viņu panciskā perioda, jo kā gan pusmūžā var nemīlēt dziesmu ar nosaukumu Too Old, Too (fucking) Cold?

"Nothing to prove
Just a hellish rock'n roll freak
You call your metal black
It's just spastic lame and weak

We're too old
Too cold"