Sestdienas rītā lasīju žurnāli, un tur bija kārtējai komentārs, ka komunisma rēgs atkal klīst pa Eiropu. Tur bija tāds neveikls mēģinājums salīdzināt "tad un tagad", bet kopsavilkums bija tāds, ka briest cīņa starp nabagajiem un bagātajiem, kas nav gluži tas pats, kas proletariāts pret buržujiem. Labi, štrunts par tām imigrācijas nomocītajām zemēm, kur nabags ziemā pat kājas no aukstuma nevar atstiept, bet paņemsim mūsu pašu dievzemīti. Man, līdzīgi kā prezidentam Bērziņam, kaut kā neticas, ka trešdaļa iedzīvotāju ir tā, ka pilnīgi uz nabadzības robežas.

Viss, protams, ir atkarīgs no definīcijas, bet, ja no personīgās pieredzes, tad es šo visu redzu šādi. Laikos, kad kaut kāda mazlitrāžas Honda bija kaut kādas Porše Kajenas statusā, nebija, piemēram, daudz tādu, kam bija savs auto. Bija satiksmes autobuss, pagasta organizēts skolas autobuss, vēlāk arī autobuss skolniekiem un darbaļaužiem uz Rīgu. Tad, kad sencis bija no brāļa dabūjis zapiņu, tad šis fakts bija būtisks dzīves kvalitātes lēciens, jo varēja gan uz copi aizšaut ar teltīm, gan uz laukiem aizbraukt, piebraucot pilnīgi pie lauku mājas, nevis mērojot ceļu ar vilcienu, tad autobusu, tad vēl arī ar laivu pāri Daugavai. Ar Kamazu jau ar varēja viskautkur aizbraukt, bet zapiņš tomēr tā ar pilnmetrāžas atvaļinājumu, un personīgā auto statusu. Vēl viena darbaļaužu iemīļota atpūta bija ceļošana. Pamatā, protams, tie bija deju kolektīvi "Sietiņš", matemātikas olimpiādes un citas sadraudzības vizītes, bet citu reizi arī metās autobusam, lai aizbrauktu līdz Palangai un dzintara muzeju. Paveicās, protams, ja draugu paziņu vidū bija kāds šoferis, kas strādāja kaut kādā autoparkā. Tad tā ap deviņdesmitajiem sāka parādīties pirmās bezdelīgas ar stāstiem par eksotiskajām Parīzēm, Londonām, Berlīnēm. Vienvārdsakot, dzīve ir cīņa, ne bez "aizdod piecīti līdz avansam", bet akurāt rupjmaize ar sviestu un tēja bez cukura trīs dienu garumā nekad nav bijusi. Sliktākais ir bijis zemnieku brokastis, un jā, speķis arī jāēd, bet arī tas pārsvarā, manuprāt, bija slikta finanšu menedžmenta rezultāts.

Šobrīd, pat dzīvojot Rīgā, man ir auto, kas šobrīd pat skaitās norma. Ir pat tā, ka nomazgājot šķiet tīri simpātisks, tehniskā apskate nerada paniku par to, kur dabūt lētu metinātāju, un braucienam uz Ventspili nav jāmeklē līdzbraucēji. Un ar visu to reizēm gribās citēt Šķēli, kam abās pusēs apstājas pa blondīnei Kajenā, ja vien tev vispār Rīgas sastrēgumu dēļ nav ērtāk kaut kur aiziet kājām. Cilvēkiem tomēr izrādās ir nauda maksāt operatīvo līzingu par kaut kādu žipčiku kas ražots uzlecošās saules zemē, bet ja tu neesi akurāt students vai tikko studijas pabeidzis jaunietis, tad var atvēzēties arī uz kaut ko glaunāku un fundamentālāku. Ne vienmēr Leksus vai Audi A6, bet tomēr ar klimantu, kruīzu un doksteišenu aiFōnam, un tikko svaigu no salona. Gan jau es ar tā kādreiz atļaušos, bet pagaidām man ģeld arī lietots auto, kas ir gana labā stāvoklī, lai es virtuālo ikmēneša līzinga maksājumu neveiktu servisā. Arī komunālajos dzīvokļos, kā novērtos, īsti neviens vairs nedzīvo, atskaitot studentus. Bohēmisti, metālisti un hipsteri kaut kur īrē, vēlams centrā, vai Pārdaugavā, arī Teika, lai arī patālu no iecienītajām izklaides vietām, arī ir neslikts rajons. Nopietniem un ģimenes cilvēkiem tomēr pieklājas, ka tomēr ir kāda hipotēka dzīvoklim, vēlams jaunajā projektā, vai mājai. Nu, un, protams, reizi vai divas gadā vajag aizšaut kaut kur siltāks, vai pie ārzemju radiem vai draugiem, vai vienkārši iepirkties metropolēs. Tallinas, Palangas, Liepājas, tas ir nedēļas nogalēm un garajām brīvdienām.

Nu, tā kaut kā. Es, protams, ne par tiem, kas sestdienās lāpās ar Moet, dzer Rīgas Laika mēneša vīnus, vai ir private-banking klienti. Es par parastiem darbaļaužiem, kas iet uz Rimi, ēd Čili Picu, ņem Viasat ģimenes paku, un kāds no radiem strādā Īrijā. Taisnības labad, arī ne par pensionāriem, kuriem objektīvi tas viss ir nepavelkami, un kurus radinieki sūta paelpot svaigu gaisu, kad pie kasēm jāsāk maksāt par svētku galdam sakrautajiem labumiem. Bet kopumā, atskaitot atsevišķus gadījumus, vai periodiskus sarežģījumus, tādu akūtu nabadzību neesmu novērojis. Īpaši to ļaužu vidū, kuriem nav iestājies globāls pofigs.

- Mans visu laiku mīļākais 31. decembris ir tas, kurā sagaidījām 2000. gadu.
- Kāpēc?
- Jo nav pārāk daudzas paaudzes, kurām ir lemts piedzīvot ko tādu.
- Atceries, ko toreiz darīji?
- Es zinu, ka neballējos. Man bija kādi vienpadsmit vai divpadsmit gadi, tāpēc neko daudz iesākt nevarēju.

Tas ir intervijas fragments ar izdaudzināto britu mūziķi. Tāds neliels pisiens ar slapju lupatu pa seju. Es ceru, ka es tik sūdīgi neizskatos.