Varšavas lidosta ir viena no briesmīgākajām lidostām. Bezmaksas internetu tur nav, veikali garlaicīgi, un pat sviestmaizi nevar nopirkt bez bording talona uzrādīšanas. Vēl par fūdu, ja vien tu neesi gatavs ēst normālu otro par miljonu, vai kūkas, tās maizes izskatās tā, kā kāds uz tām būtu sēdējis. Glābiņš ir Narvesen tipa bode, kur maizes ved no pilsētas, un ražotājs pazīst olīvas, rukolu un kaltētu tomātu. Un vēl nedod dies tev ir jāskrien uz tālāko geitu. No viena gala līdz otram ir kāds pus kilometrs, un es nepārspīlēju. Bērnībā staigāju pusotru uz autobusu. Toties bez labirintiem, kā dažās lidostās.

Bet, jā lidostas man vispār šķiet cilvēku cieņu pazemojošas vietas. Bez apčamdīšanas es drošības kontroli praktiski nespēju iedomāties, ar visu apavu nost vilkšanu. Šodien redzēju onku, kam bija jāsprādzē nost štrumbantes. Nu, labi vēl, ka ne līdz vaifbīterim bija jāizģērbjas. Un tad visas tās braukājošās tehnikas, īpaši ziemā. Rezultātā viens lidojums turp un atpakaļ, tāda viena latviešu pensionāra pensija.

Kas ir labi Šopēna lidostā? Te ir reāla šance bez salšanas un autobusiem tikt lidmašīnā. Īpaši, ja tu ziemā nelido uz Mazpisāniem. Un šeit nav Raiņi, Vizēri u.c. neorganizēta huiņa.

Lūk, šāds treileris, vai tā godalgotā īsfilma no "6 stiķi", par jauniešiem pāķos rada pārdomas par jauniešiem. Ir dzirdēts, ka pieauguši cilvēki kļūstot garlaicīgi. Ja jauniešiem tiešām tas viss asociējas ar jautrību, tad man prieks, ka esmu pieaudzis. Pa manam tā nav jautrība, bet gan garlaicības ēnas puses. Ja nē, tad nav tik traki.