Ja ne par lielo politiku, vai jaunākajiem sasniegumiem zinātnē, tad vakar amizanti pasēdējām. Vakar, tātad, ar "novadpētniekiem" aizgājām paskatīties uz Lāčplēša ordeni, un arī uz ne tik moderniem dzelzs gabaliem, kam sekoja gājiens gar mājas otru pusi, kur tika satikts viena komrāda tēvs, un tad jau uz krogu. Kad bijām izrunājuši savus organizatoriskos jautājumus, daži ali bija jau izdzerti, un bērni ar sievām pa mājām, sākās dalīšanas dzīves pieredzē un piedzīvojumos. Protams, ik pa brīdim kādam zvana viņa labākā puse, tai skaitā arī komrāda tēvam:

"Ko? Risinām bruņniecības jautājumus. Labi, labi, tu galvenais ēst taisi, tūlīt dadzersim, un pa mājām. Tu alu nopirki? Jā, ļoti labi. Taisi ēst, čau."

Pēc šīs sarunas, protams, sekoja pamācība jaunajai paaudzei, kā lietas jākārto. Protams, ne jau gluži tā uzreiz mēs arī mājās gājām, vienvārdsakot, bija forša pasēdēšana ar džekiem. Nav lieki piebilst, ka arī bez augstāk minētai līdzīgām sarunām arī es pārnākot mājās atradu pagatavotas pusdienas šodienai. Touché.

Vo, izrādās aizliegums uzpīpēt kāsi ir ierakstīts satversmē. Nē, nu, vismaz rokas nost necērt, arī labi. Bet citādi, brīnos par komentāriem. Viņi pat ir diezgan argumentēti. Lai gan, joprojām neticu, ka par zālītes pīpēšanu reāli var nokļūt ķurķī, ja vien tu nekūpini tā, ka kaimiņi izsauc pažarniekus, menteni un ātro palīdzību vienlaicīgi. Ir sanācis padzīvot komunaļņikā ar džeku kurš pietirgoja. I neko, ar visiem mentiem un zajavām no kaimiņienes nekas nemainījās. Bet nu, kam aktuāli, lai jau ņemās.

Man vajag jaunu ekrāntapeti.

Šis briesmonītis ir internetu popkultūrā jau ir aizsists "Piegdienai", bet principā kādam vajadzētu uzzīmēt, uzšūt vai izgrebt "klikšita" materializēto versiju. Tad tādas bildītes, lellītes vai figūriņas varētu turēt redakcijās, pie sienas, uz galda. Kāds kolēģis varētu sabīties, vai kādā izmisuma brīdī "klikšitu" varētu mest pret sienu, vai papīrgrozā, vai iemīļota kolēģa virzienā. Es domāju tādu metienu uz 100 "klikšitiem" varētu viegli izpārdot.



Citās ziņā, piekrītu viedoklim par skābām vīnogām, bet Silovas dzejoļu krājums mani atstāja vienaldzīgu. Papriecājos gan par portāla "Sejas" (kad vajadzēja, nevarēju tādu atrast) galeriju - bildes smukas, galerija ērta. Kad jābrouzē kāda vētras, brīvības cīņu, vai valsts svētku galerija, tad gan tā ir sāpe smadzeņu apakšējā puslodē.