Malkojot grādīgus dzērienus, ir radušās dažas smieklīgas tēzes. Melni britiskas, bet, manuprāt, tomēr smieklīgas.

* Būvējot utopiskus sabiedrības modeļus (sveiciens kultūras ministriem), mantojamība pēc asinsradniecības būtu jāaizmirst. Galu galā, ir taču garīgā radniecība. (Sveiciens arī Darvina kungam)

* Cilvēkam ir pārāk ilgi potēts, ka viņš ir garīga būtne, kas, gluži vienkārši, nav taisnība.

* Ja tev lielāko daļu populācijas gribās vienkārši nogalināt, tas jau ir pietiekams kritērijs inteliģencei.

Bija pieminēts 1%, bet tas ir pārāk drūmi un nepiepildāmi. Tas ir cits 1%, nekā pēdējā laikā patīk pieminēt.

Jā, starp citu, nu jau (laikam?) nevienam nav noslēpums, ka Stīvs Veijs būs Rīgā. Organizē... ievelkam elpu... Makrokoncerts! Anyhow, Stīvs būs Rīgā. Rudenī? Nu, lūk, tas nu ir tas gadījums, kad to dzīvajā ir jāredz ne tik daudz tāpēc, ka tā ir kruta mūzika, bet arī tāpēc, ka tam vajadzētu būt arī vizuāli estētiskam baudījumam. Nu, protamas, ne tā kā Kailija, Modona vai šitā... nu, Mežparkā... "Bornt this way"... Agilera(?)... Gāga, doooh! Nu jā, nevis tāds šova baudījums, bet bauda skatīties, kā cilvēks ar prieku izdara TO! Ar ko, protams, ir domāts ģitāras spēlēšana. Līdzīgi, kā Pols Gilbers... un citi. Lai vai kā, Bad Horsie man ir viena īpaša dziesma, un, ja cilvēks to nospēlē ar azartu, nu tad tas ir vispār OMG!

Bet, man tagad ir tinamā, un drošvien kādu stundu, kamēr vils bača ies ka uzpīpēt un izdzert vēl kādu alu.