Tēma, par kuru es, drošvien, varētu vārīties stundām, un jebkurš "nosauc top 5 grupas" iedzen stūrī un rada neizpratni - kāpēc tikai piecas? Tātad, mazliet banāls ieskats bļek fakin metaļ. Ar visiem ģeniālajiem deviņdesmito klipiem u.t.t.



Sāksim, tātad, ar Immortal. Grupa no norvēģu "black metal mafia" vai "true norwegian black metal" sarakstiem. Viens no žanra eksporta stūrakmeņiem. Atkal ir aktīva, bet vienu brīdi bija krietni vien pagurusi. Banālākais viņu hits, protams, ir "Blashyrkh (Mighty Ravendark)". Klips ir vienkārši lielisks. Tikusi arī visādu smieklīgāko grupu, plakātu u.c. topos.

Krutākais viņu albums, pēc kura sākās atražošanās periods, ir "At the Heart of Winter". Dziesma ko gribētos izcelt - Years of Silent Sorrow. Protams, visiem iepriekšējiem albumiem ir kulta statuss, un jo vecāks jo krutāks. Hipsteriem piedēvētais apgalvojums par to, ka kādas grupas pirmie albumi bijuši labāki par nākamajiem, noteikti nav hipsteru izdomājums, un, vidrīzāk, arī ne metālistu, tāpēc, piemēram, klausīties Unholy Forces Of Evil no "Diabolical Fullmoon Mysticism" skaitās nenormāli pačotīgi. Ieraksta kvalitāte, protams, padara to visu pačotīgāku. "True" vai "ne true" koncepts vispār ir atsevišķa stāsta vērts. Kontrastam stādīšu priekšā In My Kingdom Cold, kas ir no 2002. gada albuma ar attiecīgu studijas kvalitāti, lai to visu varētu mest nepiesātināmajā ziemeļamerikas tirgus rīklē. Ap to laiku piesātinājās gan tirgus, gan grupa, tāpēc kaut kādā Vākenā, laikam, tika paziņots, ka nu ir gana pasaulei Immortal, un arī pašiem tas ir krietni jau apnicis. Bet, neko - nepagāja i desmit gadi, kad šie ar visu savu nemainīgo "maitī reivendarku" ir atpakaļ, jo ir izaugusi vēl vien paaudzīte, kas atkal to visu "true norvegian" ir gatava ēst lielām karotēm, un bez Immortal tanī visā nekāds "true" vairs nesanāk.