Tā, biedri ļesopēdisti, kā tur bija? Pie regulējuma krustojuma bija jākāpj nost no fellera, vai nē? Atceros diskusiju, ka gribēja atļaut.

Ekzaktās zinātnes, ka es jums saku, glābs pasauli no šarlatānisma. Labi, tas ka ķirurgs pirmajā slimnīca ir tik pat liels ārsts kā es, es nemaz nešaubījos. To, ka dakteris, kas pieskata vienu no valsts izlasēm, un par vizīti ņem 25 LVL, arī sastāstīs muļķības, to es negaidīju. Dators bez kompromisiem pateica to, ka man ir kaut kas pretējs līdz šim uzstādītai diagnozei. Un pat viens biomehāniskais parametrs ir tik izcils, ka lielākā daļa zemes iedzīvotāju ar to nevarētu palepoties. Un to visu nosaka un sarēķina dators, nevis aptuveni novērtējot uz aci. Nu, kapeiku tas viss prieks gan izmaksāja nesliktu.

Esmu teicis, un atkārtošos - ja ir veselības problēmas, labāk nomirt mājās, nekā slimnīcā.

Tā gan nav bērnības trauma, bet mani šausmīgi traumē komentāru lasīšana. Bet kā tāds Homērs Simpsons turpinu kāpt uz tā paša grābekļa.

Tātad, mēs kārklu runcīši sēžam mājās... right. Nu, labi, mums vakaros nav kultūrprogrammas, atskaitot Family Guy, bet viens vienīgs sports. Bet pēc sporta kaķis mācas virsū kā mēris. Nav nekā labāka šai dzīvē, kā ielaist nagus manās maigajās miesās. Un, protams, pielīst priekšā monitoram. Kad es pārāk ilgi sēžu pie datora, un izrādu nepatiku, ka kaķis nav stiklinieka dēls, var uzmest lūpu, un iet pūsties uz dīvāna. Toties rīta pusē ir jālēkā pa gultu, un kaut kas pa viņu jādzenā. Aiz bailēm par nagiem gulēju teju ar kājām uz grīdas. Kad es pamodos, tad ir klāt, ir jānosper lentīte Latvijas karoga krāsās, un vispār jājūtas nenormāli krutam, jo viņš ir tik žirgts, kamēr es nespēju pamosties, jo gulēt aiziets divos. Pēc rīta skrējiena, atgriežoties mājās, vajadzēja ķert zirnekli, un dīrāt tapetes. Tad vajadzēja izrevidēt manas kurpes. Bija bailes, ka viņa uzmanību ir piesaistījusi jauno zolīšu smarža. Bailes, protams, par to, cik tās zolītes maksā. Bet tā ap četriem kaķim bija lūziens, līdz brīdim, kad bija jādiedelē ēst. Par laimi šinī reizē, atšķirībā no iepriekšējās, netiek ēsta tikai tā pārtika, par kuru ir plus mīnuss skaidrs, ka cerība ir maza, ka viņa tiks apēsta. Regulārā iet pēc režīma.

Jā, un neviens mums nav atgādinājis apliet puķes. Es pat esmu sastādījis ķirbja asnus, bet puķes neesmu aplējis.

P.S. Jā, šausmīgi neinteresanti un nesaprotami, bet tas bija "to whom it may concern". Par to, ka es pēc padsmit gadu pārtraukuma atkal esmu uzsēdies uz velosipēda, jums tā pat nav ko teikt.