Šonakt cīnījos ar visādiem mošķiem un ļaunām parādībām. Visus pieveicu, visu pārvarēju, pat īsti sakrenķēties nepaspēju. Un kāda jēga no tādiem murgiem?

Ok, tad par Mariju Stjuarti. To, kas Dailē. Nav jau tā, ka es četreiz mēnesī staigātu uz teātri, bet ir sajūta, ka savdabīgi scenogrāfijas risinājumi bieži vien piedien tieši Džilindžera izrādēm. Var būt tikai sagadīšanās. Jā, neskatoties uz Džili - pupu nebija. Konkrētajā izrādē gan nekādas skādes no tā nebija. Klasika tomēr. Un Džiļa favorītam Ģirtam laikam no šādas klasikas lomām vajadzētu izvairīties. Nu, un Lāča mūzika arī bija ok.

Vienvārdsakot - ar labu scenogrāfiju un pienācīgu mūziku mani var korumpēt, un aktierspēles feili, kā arī sižeta paredzamība ir piedodama. Pat par Zeltiņu Rēziju šoreiz negribas lamāties.