Savdabīgas mākslas pieredzes ir bijušas pēdējās nedēļas laikā. Piemēram, bija izvedojusies sajūta, ka nu jau es spēju saprast Letterboxd zvaigznītes. (Btw, jaunajam Betmenam 4.2 - what?) Un tagad es noskatījos divas filmas pēc kārtas, kuras es nespēju novērtēt ar zvaigznītēm. Es par viņām šo to varu pastāstīt, bet ne ielikt zvaigznītes. Which begs the question, kas vispār ir šī vēlme visam likt zvaigznītes? Pat neņemot mākslu kā piemēru, bet tādu utalitāru lietu kā restorāna apmeklējums - vai nepatīkama pieredze ir mazāk vērtīga? To, ka mākslas mērķis nav izklaidēt, par to tā kā nebūtu jāstrīdas. Bet atgriežoties pie Letterboxd zvaigznītēm, es varu izbaudīt stulbu komēdiju par metālistiem, bet tāpat ielikt trīs zvaigznītes. Vai tas vispār ir godīgi? Ja filma objektīvi nav laba, bet tomēr ir spējīga uz pašironiju par ļoti specifisku pieredzi? Un kas vispār liecina par to, ka filma nav laba? Patiesībā pēdējie divi teikumi man tikko lika aizdomāties, cik es esmu bijis godīgs pret vienu "stulbu komēdiju"? Bet es noteikti neesmu unikāls, jo "stulbās komēdijas" reviews bija pilni ar sjūsminātiem komentāriem ar zemiem vērtējumiem. Tas laikam ir par kaut kādu ieaudzinātu snobismu, kur labais tonis ir demonstrēt savu labo gaumi.

Lai vai kā, beidzot šo pseido-socioloģiju, par tām filmām, tātad. Man sākumā šķita, ka Sundown neizdevās mani piečakarēt, bet beigās tomēr izrādījās, ka šī filma mani totāli piečakarēja. Tagad šķiet, ka pat vairāk kā vienu reizi. Man vispār nav tendence ātri izveidot priekšstatu par filmām, bet sajūtas par Sundown īpaši lēni nosēžas, un jau domāšana vien par šīm sajūtām rada jaunas sajūtas. A Ghost Story ir viena no manām pieczvaigžņu filmām, un tur ir epizode par pīrāga ēšanu. Lūk, Sundown laikam ir pīrāga ēšana visas filmas garumā. Ja A Ghost Story šī pīrāga epizode beidzas, un tālāk tu līdzpārdzīvo filmai, tad Sundown vienkārši beidzas, un atstāj tevi tikt galā ar sajūtām vienu pašu. Ir vēl arī The Florida Project, kurai skatītāji mierīgi dzīvo līdzi visas filmas garumā, bet beigās puse zāles nespēj piecelties no krēsliem, un mēģina apslaucīt asaras, kamēr iet titri, un vēl nav ieslēgta gaisma. Sundown beigas laikam var raksturot ar jautājumu - paga, ko? Nu jā, ilgi šis lendo, ilgi. Jāpagaida vēl, varbūt kaut kad vēlāk vēl ielikšu tās piecas zvaigznītes.

Savukārt ar filmām par mākslu un ar ironiju man ir cita veida grūtības. Man pietrūka erudīcijas priekš The French Dispatch. Lai gan man patika joks par sinepju reģionu, ar daudziem citiem jokiem man gāja tik smagi kā žirafei. Un tad vēl viss tas Holivudas zvaigžņu lietus, kur daļu laika filmas tu pavadi vispirms atpazīstot aktieri, un pēc tam mēģinot aptvert, kā filmas veidotāji viņus visus tur vienkopus ir savākuši. Un visbeidzot tas assault on sensory perception. Bija sajūta, ka ar divām acīm un vienām smadzenēm ir drusku par maz. Skatīties vēlreiz? Varbūt, bet pasaulē kur ir tik daudz gan jaunu, gan labu filmu, kurš filmas skatās vairākas reizes? Vienīgi bērni skatās savu mīļāko multeni atkal un atkal.

Un tad visam tam pa vidu vēl Spēles ar Jūliju Dailes teātrī. Ļoti jocīga un neviennozīmga pieredze. Teātris kā tāds manī mēdz atstāt jocīgas sajūtas, bet šis pat iemanījās būt drusku jocīgāk kā pieklātos. Pat nezinu, ko te vairāk piebilst.