Man šķiet, ka tai pusaudzīgajai sajūtai ir arī taisnība, un tā pat nekonfliktē ar to, ko es rakstu. Mans "dzīvei nav jēgas" arī joprojām saististās ar to, ka nav vērts meklēt atbildes uz jautājumiem, uz kuriem atbildes nav. (Arī neizbēgami sanāk atsaukties uz Duglasu Adamsu.) Pusaudzībā tā vairāk bija apjēga, ka apkārt redzamie vai piedāvātie risinājumi ir tāda uzmanības novēršana, un tad jau es labāk novēršu sev uzmanību sev interesantos veidos. Bet ir nojauta, ka kaut kas eksistē arī tīri cilvēciskā pieredzē bez visa transhumānisma. Varbūt vienīgi ar mūsu smadzenēm to nav iespējams noformulēt kaut kādā skaidrā domā, un tad atliek vienīgi meklēt to sajūtās vai kaut kādās praksēs.