Šorīt dabūju aizdzīt auto uz servisu. Nu, un kamēr gaidīju savu auto remonta virsuzraugu, lai izstāstītu simptomātiku, tur skanēja kaut kāda radiostacija kur runāja par uzturu. Nu, ja runā par uzturu, tātad runā par lieko svaru. Viss kā kārtīgam sabiedriskam radio pieklājas, visādi uztura speciālisti pauž savu pieredzi, šķirsta gudras grāmatas, uzklausa klausītāju zvanus.
Tātad īsumā: reizi nedēļā pārtiekam tikai no ūdens, ar sportu var nomest maksimums četrus kilogramus, joprojām pieminam uzturēšanos vēsumā, bija arī viedoklis par dzīves kvalitātes celšanu līdz Vācijas līmenim, kā arī labs novājēšanas veids esot iemīlēšanās, vai sliktākajā gadījumā aizraujošs hobijs, bet to nez kāpēc piedāvāja tikai meitenēm. Iekšēji miru, un skandēju mantru - beidziet vienreiz RĪT!
Lūk, tādi mums ir tie speciālisti. Ja manam autiņam šodien nolauzīs ritentiņus, auto vismaz varēs nopirkt jaunu.
Ak, es pilnīgi piekrītu, ka vairums runu un rakstu par tikšanu galā ar lieko svaru ir bezatbildīgas muļķības (ēd šos 5 produktus (kas ir tie paši, ko vakardien ieteicām neēst), un liekie kilogrami nobirs kā rasa no sapurināta zara). Taču cilvēkiem ar nenormālu vielmaiņu nepalīdzēs padoms "beidziet vienreiz RīT". Drīzāk "ēd tikai salātlapas un izdomā kā izvairīties no radiem un draugiem, kas tevi mēģina pierunāt uz normālu paēšanu".
Cik bieži sastopami ir stereotipiskie "resnuļi, kas to vien dara kā štopē burgerus un kūkas"? Es jau nesaku, ka tādu nav, taču manā draugu un paziņu lokā tie, kuri ir ar lieko svaru, vai par kuriem zinu, ka viņi ar to nemitīgi cīnās (un par kuru ikdienas ēšanas paradumiem varu daudzmaz spriest), ēd "normāli", tieši tāpat, kā slaidie cilvēki, kas NERIJ. Tas izplatītais mīts, ka "resnuļi ir tie, kas RIJ" ir kaitīgs, pirmkārt, jo aizkavē cilvēku apzināšanos par savu problemātisko vielmaiņu (un palielina lieko svaru, kurā cilvēks iedzīvojas), otrkārt, jo līdzcilvēkiem bieži vien šķiet, ka vajag nokomentēt: "tiešām, tu tikai salātiņus? Ne otro, ne saldo neņemsi?" (Jo diētas taču nav stilīgi, uz diētām taču sēž tikai nervozas cacas, kuru salātiņu kraukšķināšana bojā garastāvokli pārējiem.) Tāpat, tas arī minimizē ikdienas cīņu ar sevi un savām vēlmēm, un apkārtējiem kārdinājumiem, ar ko nodarbojas tie, kam nepaveicies ar vielmaiņu (un šo cīņu veiksminieki vienkārši nespēj saprast, taču būtu jauki, ja vismaz apzinātos, ka tāda notiek).
"Slaidie cilvēki" un "tieši tāpat" acīm redzot ir tās lietas, par ko mums šīs diskusijas kontekstā ir dažāda izpratne. Var jau būt, ka 90% populācijai tā pēc 25 ir problēmas ar vielmaiņu. Man žēl tos cilvēkus kuriem nelīdz nekādas diētas un aktivitātes, bet es, šoreiz, ne par viņiem. Es par kultūru, kur svētki ir no ēdiena lūztoši galdi, un pusdienas ir pirmais, otais un saldais, un sports ir hokejs pa televizoru. Un šiem "pacientiem" ir tikai viena recepte - beidz rīt. Nu, vai beidz gausties, jo saules mūžu tā pat neviens nedzīvos, no kaut kā mēs nomirsim visi.
Par kultūru pilnīgi piekrītu (jau kaut kad pie unpija šausminājos par t.s. latviešu virtuvi, sevišķi par koncepciju, ka rasols ir salāti :D ). Tieši šīs kultūras ietvaros tikai salātiņi vai tikai zupiņa bez krējuma pusdienās tiek uzlūkoti ar neslēptām aizdomām. Tiesa gan, es joprojām nedaudz šaubos, vai pat šiem "pacientiem" palīdzēs ieteikums "beidz RīT", jo viņiem, iespējams, šķiet, ka rīšana būtu pirmais, divi otrie un vesela torte saldajā, kamēr "normālais" komplekts ir "normāls" (un patiesi ir gana daudzi tādi, kuriem tas ir normāls daudzums - arī tādi "caurbiras" ir manā draugu un paziņu lokā).
Jā, un man nav ne jausmas, cik % LV iedzīvotājiem ar liekā svara problēmām ir tādi, kam ir problemātiska vielmaiņa. Tikai varu spriest pēc personīgiem novērojumiem, ka tādi ir, un ka viņi nav viens no tūkstoša.
Un, starp citu, visi tie "pacienti" ar normālu vielmaiņu, bet neremdējamu apetīti un apbrīnojamu neattapību, kā reizi rada šos mītus: "meitiņ, tev laikam mīlestībā neiet, tāpēc tā esi uzrijusies". Un kād šāds padomdevējs sāk mācīt kādu, kam tiešām ir problēmas ar vielmaiņu... nu tad tikai ar slapju lupatu pa seju, un "beidz rīt", vai vismaz "nemāci citus dzīvot".
Ideja par slapjo lupatu ir ļoti vilinoša. :D Tas varbūt beidzot nostrādātu, jo pieklājīgos "paldies, bet patiešām tikai zupiņu, patiešām bez krējuma" daži nezkādēļ saklausa aicinājumu pārjautāt vēl trīs reizes, vai patiešām, patiešām, un tad vēl vaļsirdīgi apjautāsies, kādēļ ta` nu tik maz ēdam, vai ta` nu tiešām ar kaut kādām diētām muļķojamies. Bet tad atkal - parasti tie gan nav tuvākie draugi, kuriem var droši uzrūkt "atšujies, nelaime".
Par šo tēmu dikti incants tv šovs "secret eaters" kur "lielie nesaprot, kur problēma, jo tak neko neēd". Viņiem sseko un pēc tam parāda, cik daudz viņi patiesībā ir apēduši. Cepumiņš pie cepumiņa, pa treknam grauzdiņam pie alus = riepa pie riepas ;)