Kas tas ir par dīvainu priekšstatu, ka vecam cilvēkam labāk ir pirkt klēpjdatoru, jo viņam būs grūtu apgūt planšetdatoru? Es teiktu, ka cilvēkam, kas nav saskāries ar datortehniku iepriekš, būs grūti apgūt jebko. Bet, ja reiz viņš tomēr ir nolēmis iet laikam līdzi, jo, kā pareizi atzīmēja, "Pa radio to vien stāsta, ejiet uz šītādu mājaslapu, un ejiet uz tādu mājaslapu. Pat telefona numurus neviens vairs nesauc, tik sūta uz mājaslapu.", tad kāpēc viņš nevarētu apgūt lietot planšeti?

Stāsts tāds. Vakar satiekos ar vecmammu, kaut kāda vārdadiena man te bija nesen, un te izskan: "A mēs varam braukt uz Maksimu, tur mēs varētu klēpjdatorus paskatīties, un vēl TELE2 mobilo internetu." Pēc minūtes apjukuma tomēr braucam uz krogu, jo es gribu ēst, un gribu dzirdēt stāstu, kakova hrena uz Maksimu pēc klēpjdatora? Iepriekš mums bija teorētisks disputs par visādām interneta lietām un tā, bet kā tas ir reducējies līdz klēpjdatora iegādei par 250 eirām man netapa skaidrs. Izrādās, visi radi, jauni un veci, ir iestāstījuši, ka planšete tāds liels telefons vien esot, tur neesot īsta klaviatūras, un tā pati ir ar maziem burtiņiem. Es saprotu, ka vienam ir daudz gadi un pieradums pie stacionārās kastes, citam svarīgi filmas kačāt un referātus rakstīt, bet neviens nav nočekojis kopsaucēju, vai vēl labāk iedevis pamēģināt kaut ko no tā lieliskā klēpjdatora. Cilvēkam ir vien tik daudz pieredzes kā vieni tizli pensionāriem domāti datorkursi, pēc kuriem vienīgais ieguvums: "Es tagad lepni varu teikt, ka esmu rokās turējusi peli." Bet kopsaucējs, izrādās, ir pirkt Maksimā 15 collīgu, divus ar pusi kilogramus smagu Acer (ok, reklāmā bija arī Lenovo, bet dabā bija tikai Acer), un pieslēgt viņam mobilo internetu. Un tas, protams, zem saukļa - naudas ir tik, cik viņas ir.

Vārds pa vārdam, sāku prasīt, kur tad viņa tik mobili dosies ar to divus ar pusi kilogramus smago kasti, ja reiz plāns ir slēgt tieši mobilos internetus. Atceroties iepriekšējo sarunu, biju paņēmis arī planšeti līdzi pabakstīt. Būtu zinājis kā ir iegriezusies situācija, būtu paņēmis arī kompi. Rezultātā pēc nebūt ne vienkāršas sarunas (iz sērijas - tu labāk gribi "pluk", vai "trrrrr"), pāris interneta lapām un bilžu galerijām, nu jau vecmamma bija gatava kaut rīt iet pirkt planšeti. Man, protams, nav radusies sajūta, ka planšete ir atbilde uz visām lūgšānām, un tas ir pareizākais lēmums, bet vismaz esmu paglābis cilvēku no divus ar pusi kilogramus smaga sūda, par pensionāram diezgan ievērojamu summu. Vispār Eiropas Komisija, vai patērētāju tiesību aizstāvji, varētu aizliegt parastiem mirstīgiem pārdot tos Acer mēslus, un atstāt šo lielisko stratēģisko lēmumu tikai korporatīvo iepirkumu kompetencē. Parastajiem mirstīgiem, kuriem vajag "tikai rakstāmmašīnu", bet vēlāk izrādās vajag arī lai jūtjūbe ietu, feisbūka spēlītes strādātu, dators būtu viegls, baterija ilgi turētu, un tas viss nesalūztu tuvāko piecu gadu laikā, nav ne mazākās nojēgas par Celeron, SSD, vairākiem kodoliem un citiem tehniskiem parametriem. Parastie mirstīgie pieiet pie piena plaukta, un nopērk to pienu, kuram ir akcija. Jo visās pudelēs un pakās taču ir piens, right?