Tanī brīdī, kad regulārajā virtuvē pazuda melnā tēja, kas, laikam, patiesībā skaitoties sarkanā, es sapratu, ka pret tēju esmu teju prasīgāks, kā pret alu. Aukstu lāgerīti vēl var iemočīt, bet paciņu tēja ir kaut kas šausmīgs. Paldies, protams, ka te vismaz nav Liptons. Es jau tā ar rūgtumu sirdī dzeru to bezgaršīgo melno tēju, tādēļ man ir pinīgi pie pakaļas, cik ļoti kafijains, vai pienains ūdens tek no kafijas automāta, bet, toties, ātri. Taču tanī brīdī, kad melnā tēja pazūd, un ir tikai paciņu zaļā tēja, tas ir uzskatāms par genocīdu. Dirst visi! Ja tā ir sistēma, es gribu būt par to informēts. Zaļo tēju, vai kādu pueru, es varu arī padzert, ja jams ir uzliets normāli, kā tam būtu jābūt, bet tos salmus rijiet paši. Savukārt kaut kādu kanniņu ieviest darbā man lauž, jo čakarīgi, un bailes pazaudēt to brīvdienas garšu, kad tu vari gulēt līdz desmitiem, un tad uzliet normālu, stipru melno tēju.

Jā, bet ja tā padomā, ja katru dienu būtu jādzer Aldaris, laikam es arī bļautu. Fui, nē, kādu katru... te jau pudeli iedzert būtu jāsaņemas.