Digitalizācijas lielākā "problēma" ir radīto digitālo darbu apjoma palielināšanās. To gan var salīdzināt ar faktu, ka Eiropas rakstnieki satraukušies, ka ķīniešu rakstnieki ir samācījušies valodas, un interneta laikmetā viņu darbi ir kļuvuši vieglāk pieejami. Konkurenci, protams, neviens nemīl, tā pat kā viduslaikos arbaletistus necieta vairāk par loceniekiem, jo loceniekam bija jābūt vismaz trenētam, lai to loku uzvilktu.

Vēl par digitālo saturu ir satraukums apokalipses gaidītājiem. Ja cilvēki atgriezīsies pie dzīves alās, vai labākajā gadījumā laukos, digitālo saturu piedzīvos bēdīgas beigas. Es gan neesmu pārliecināts, ka pie šāda scenārija kādu vispār interesēs arī viss renesanses zieds, un viņu darbus ķirmji nesagrauzīs. Un, pat ja nesagrauzīs, nez vai katrs 12. gadīgais fermera sīkais bez minstināšanās spēs atpazīt Monas Lizas portretu.

Viss šai pasaulē ir gana abstrakts un relatīvs.