Kad biju mazs, man bija plakanā pēda un vecāki uzklausīja kaut kāda ārsta padomu un visu vasaru neļāvā nēsāt kurpes (vasarā Jūrmalā dzīvojām), bet ziemā dzīvoklī izbēra vienā stūrī sīkus akmeņus un lika pa tiem staigāt.

Plakanā pēda pazuda gada vai divu laikā, bet līdz padsmit gadiem biju pieradis plikām kājām staigāt. Uz veikalu gāju bez apaviem, uz Jūrmalas centru, ja kaut ko vajadzēja, arī. Atceros, ka nebija problēma paskriet vai uz vienas kājas lēkāt pa dzelzceļa uzbēruma šķembām :). Un, ja tā padomā, pēdu tiešām liku kaut kā savādāk, nevis uz papēža, patiesībā tagad man arī nav problēmu plikām kājām iet pa tādu virsmu, kur citi saka, ka nevar pastaigāt. Nekāda biezā āda pat nav, jo divreiz gadā visu ādu novīlēju pie pēdu ārstes, vienai pēdai kārpas ārā griežot.

Tāpat, staigājot pa kalniem (trekingojot) izvēlos tikai minimālistiskas kurpes ar plānu zoli vai sandales, nevis hvz kādus kalnu zābakus, kādus nereti rekomendē. Arī nav ne vainas, turklāt daudz lētāk. :)