Tā arī nenoskaidrojām, vai Cēsis ir pilsēta ar stāstu, ar logu, vai rokenrolu (metālistiem, starp citu, par pēdējo šaubu nav vispār), bet šinī nedēļas nogalē dzīve tur noteikti kūsāt kūsāja. Kaut kur starp pāķisku pareizumu un hipijisku pofigu.

No vienas puses tas baltā krekla un stīvās apkaklītes sindroms izremontētajā kultūras templī. Nu un, ka priekšmeti krīt, cilvēki staigā, smejas, krāc un raud? Neviens nebija ieradies dubļainos zābakos, nerunāja pa telefonu, un visas tukšās pudeles eventuāli tika savāktas. Galu galā, salīdzinot ar to kultūru, kas tika rādīta uz ekrāna, šai pus ekrānam viss bija vēl ļoti mietpilsoniski, tāpēc nesaprotu vajadzību sašutumā ieplest acis.

No otras puses tas mazais kultūras stūrītis, lai gan Cēsis kopā ņemot ir vien tāds mazs kultūras stūrītis, kur starp nekārtību, vecām mēbelēm un traukiem, neaizslēdzamām durvīm, vienkāršām uzkodām jebkurā diennakts laikā un personisku attieksmi, tur ir notverama ārkārtīgi mājīga sajūta.

Vienvārdsakot, gan jau var pilnas cibas, vai pat satorus pierakstīt ar kinomotogrāfiskām epizodēm, vai pat uzņemt arī kīno. Bet, takš, visdrīzāk, lielākai daļai tās būs vienkārši atmiņas un stāsti, ko izstāstīt draugiem kādā citā šādā pasākumā. Un man šķiet, ka tā arī ir pareizi. Visi pārējie trešdienās iet uz Pienu.