Šīs dienas hīts bija un, domāju, arī paliks frāze: “Nu, un tagad vilksim cimbus”.

Man nav nekādu ambīciju kļūt par bokseri, vai sist cilvēkus (otras gan neattiecas uz gadījumiem, kad manī sāk burbuļot brīžos, kad es redzu medieval combat viģikus), mani interesē vispārīga slodze, un lai mani dresētu. Jau brīdī, kad taisīju plankingu, un uz ringa grīdas pilēja sviedru lāses, bija diezgan jocīgi. Kad mani sāka dauzīt ar lielu mačalku, ok, ir jāmāk pareizi kustēties. Bet, kad atskanēja maģiskā frāze, kļuva skaidrs - būs arī jāsit. Un man par lielu pārsteigumu, mēģināt kādu piekaut ir smags darbs. Es biju domājis, ka visas grūtības cilvēku sišanā atduras pret smagām bruņām. Huju, es jums saku! Skraidīt likrā un pliku galvu ir nebūt ne vieglāk, vai pat smagāk. Tas tev nebūs “dinkš” pa bleķi. Te katrs cauri izlaist pisiens ir nāves smaka. Nu, atkarīgs no sitēja, protams, bet onkulis, kas ir divreiz platāks par tevi, un arī zina, ko dara, nudien ir arguments neatslābt.

Bet bottom lains - šausmīgi pārmocīts es neesmu, bet visas kačalkas, futenes, par volejboliem nemaz nerunājot, ir bērnu šļupsti. Sviedri lija aumaļām. Dri-fit bija tik vien skaists nosaukums.